Pirtīža. Mūsu pieredze.

"Pirtīža - laipas likšana laimīgam liktenim."

Sākšu ar to kas tas par zvēru vispār ir, lai top skaidrs - ir interese lasīt tālāk vai nav (tikai nepieļaujiet tādu kļūdu kā es - kādu!? - lasīt zemāk, he he :)).

"Pirtīžas nozīme pagaidām vēl par maz apzināta, kaut arī tieši šajā rituālā tiek lemts bērna liktenis un saņemta aizsardzība. Ārēji tā ir jaundzimušā jeb pādes pirmā mazgāšana un pēršana pirtī, lai ar veselību un labsajūtu veicinošas masāžas palīdzību sekmīgāk veiktu saru dzīšanu [..]. Taču norises virsuzdevums sakņojas dziļāk - ar garīgā spēka koncentrēšanas darbībām novēršot viņa ceļā ļaunumu, piesaukt, pieaicināt bērnam augstāko spēku sargātu un vadītu nākotni."

Diezgan ilgi šaubījos sevī - šīs brīnišķīgās un ģimeniskās dienas norisi paturēt savās atmiņās vai tomēr dalīties piedzīvotajā!? Un tad, kad jau vismaz piekto reizi prātā liku kopā teikumus kā jums to varētu labāk izstāstīt, tad sapratu, ka vajag, man vienkārši vajag dalīties, lai es justos labi!

"Dzīvojam laikā, kas dod pilnu vaļu atšķirīgu ieskatu līdzāspastāvēšanai."

Sākšu stāstu no paša, paša sākuma, kas bija pagājušā gada (2016) pavasarī vai vasaras sākumā. Pilnīgi nejauši sāku lasīt rakstu par pirtīžām - jāiet pirtī, pirmā mazgāšanās, bērns pirtī.. vienīgās domas,  kas mani pārņēma - nu galīgi slimi, mazu bērnu pirtī likt un vispār pašai arī pirtis nepatīk. Nē, šitais nav priekš mums. Nedaudz vēlāk, vasaras vidū, tiekoties ar draudzeni, kuras puncis palielinājās straujākā tempā nekā mans un pavisam tuvu jau bija diena, kad būs pilns līdz malām, runājām par tēmu 'pirtīžas', uz ko es vēl joprojām stingri atbildēju nē - es savu bērnu pirtī nelikšu, priekš kam! Krietni vēlāk, jau rudens sākumā, septembrī, biju pasākusi YouTube skatīties radio5 raidījuma "Čau, mammīt" ierakstus. Manu uzmanību piesaistīja saruna ar Batņu, jo zināju, ka mans tētis gājis pie viņas pirts zinības mācīties.  Klausījos, klausījos un ar katru nākamo teikumu es sapratu cik ļoti esmu kļūdījusies, cik ļoti nepareizā gaismā šis viens raksts bija man parādījis to, kas ir pirtīža, kāda ir tās nozīme .. Īstenībā jau vēl svarīgāk par to, ka esi sapratis kļūdas, ir iemācīties tās labot, tāpēc varam pāriet pie nākamās sadaļas - gatavošanās! 

Ziemassvētkos, pastaigājoties un runājot ar tēti pa telefonu, tika pieņemts lēmums - līdz 3 mēnešu vecumam veiksim pirtīžu un nolēmām to darīt teju vai pašā mazajā jubilejā - 7.janvārī ( mazā jubileja mums ir 8.janvārī!). Lai nebūtu jāurbj interneta dzīles ar dažāda un, iespējams, šaubīga rakstura ziņām par to kas ir pirtīža un kas tajā būtu jādara, iegādājos grāmatu par pirtīžu un klāt nāca ar disks ar pirtīžas laika dziesmām (kas bija brīnišķīgs!). Kā jau minēju, mans tētis ir sasmēlies pirts gudrības, tāpēc mums ļoti paveicās un viņš piekrita mūs uzņemt savā pirtiņā un vadīt šo procesu ģimeniskā atmosfērā! Un nu par visu pēc kārtas:

Kas jāsagatavo mammai PIRMS!

Grūtniecības laikā mammai jāuzšuj savam mazajam krekliņš, ar deviņām vīlītēm un gudro padomiņu devītajā vīlītē. Es to nebiju izdarījusi grūtniecības laikā, bet paveicu tagad. Tik tiešām - paveicu!, jo šūšana noteikti nav mana stiprā pusē, bet, domājot labas domas un neaizmirstot mērķi ,man izdevās. Gudrās latvju māmiņas krekliņus darināja no balta lina, bet mūsdienīgās mammas droši var darīt kā vēlas, jo ne jau audumā tas spēks! 

Tāpat grūtniecības laikā , vislabāk ja tas iekrīt vasaras saulgriežos (20., 21. vai 22 jūnijs - kā nu kuru gadu), māmiņa brien pļavā un izvēlas augus, kurus pievienos mazajam vanniņā. Tos gan nevajadzētu sapīt vainagā un glabāt uz skapja, bet gan padomāt par pareizu uzglabāšanu, lai netiek klāt ikdienas putekļi un negatīvās enerģijas! 

Tradicionāli pēc pirtīžas pasakās visiem, kas līdzdarbojās - vecenei (tā sauc pirtīžas vadītāju), pirts kūrējam, malkas nesējam, Laimai, Mārai un citām latviešu dievībām, kas līdzās stāvējušas vai tikušas piesauktas. Agrākos laikos māmiņas pašas darināja pateicības dāvaniņas, bet, kā stāsta Batņa savā grāmatā - mūsu laikos tas drusciņ ir zudis, jo nav jau tik daudz laika mammām. Domāju, ka ja lēmums pieņemts jau bērniņu gaidot, tad dekrēta laiks ir brīnišķīgs, lai pievērstos šādām nodarbēm! 

Nu gan pie svarīgākā .. kā tad gāja mums!

Daba bija izlēmusi mūs pārsteigt un naktī pirms bija pat -28 grādi! No rīta, kad devāmies laukā no mājas, bija vairs tikai -16!

Pirmais pieturpunkts - Ķeveles jeb Karaļa avoti, kur smēlām ūdeni Miķeļa vanniņai - pilniem traukiem, nešļakstoties un domājot labas domas! Mums izdevās! Tā kā vasarā es vēl biju pirtīžu noliedzēju klubiņā, tad vēlreiz atgādināju sev - ne jau precīzā seno latviešu tradīciju izpildījuma atainojumā ir spēks, bet gan manās domās, manās darbībās un vēlmēs, tāpēc tiku pie sev tīkamiem augiem tieši norises dienā jeb bridu pa dziļo sniegu meklēt visskaistākos, kuplākos un augstākos priežu un egļu zariņus! Protams, domājot labas domas par mūsu mazo Miķeli! 

Drīz vien (nu labi, ne tik ļoti drīz, jo pa ceļam, kā jau kārtīgā piedzīvojumā tas parasti notiek, mēģinājām izstumt un izrakt mašīnu no sniega un tā paamzierējāmies) nonācām galamērķī - siltā un mājīgā pirtiņā, pašā Kokmuižas (tajā, kas Auces novadā) vidiņā, ar skatu uz absolūtu lauku mieru! Nedaudz apsildījušies, turpinājām rosīties un kā nākamais solis bija katla piepildīšana ar ūdeni - atkal domājot labas domas un nešļakstoties, lai bērniņš nav izšķērdīgs! Kad tētis bija izpildījis savu svarīgo darbiņu - ugunskura aizdedzināšanu, varējām doties iestiprināties ar tēju un kolosālās Auces kafejnīcās gardumiem! 

Pēcāk liku lietā visas savas maņas, lai izvēlētos no iepriekš sažāvētiem augiem tos, kas mani uzrunā un kurus gribētu pievienot Miķeļa vanniņai, tālāk jau devos tos pievienot katliņā. Domāju labas un vislabākās domas par mūsu mazo Miķelīti! 

Rāmi, lēnām dzīvojoties, darbojoties pienāca pirtiņā iešanas brīdis! Lai gan Miķelis bija paēdis un drusciņ pačučējis, tomēr niķis bija klāt! Vecāku acīs izmisums arī bija klāt - nu kā, tagad taču tik svarīgs brīdis, tagad nē, Miķeli! Bet Miķelis lēma, ka tieši šī būs diena, kad saviem vecākiem iemācīs pāris lietas - lai kā būtu saplānots, lai kā gribētos visu kontrolēt, tagad tā vairs nebūs, tagad bērniņš ir tas, kas nosaka dzīves ritmu, gaitu un ātrumu! Un tiešām! - bērniņš tik ļoti ietekmējas no vecāku sajūtām, ka daudz prātīgāk ir nomierināties, pieņemt jauno situāciju un gaidīt, kad mazais jutīsies tāpat! Man ļoti bieži gribas vainot to 'iekārtu', kādā esam auguši (ar ko es domāju padomju laikus)- drīkst to, ko drīkst un nekādas novirzes, visam jābūt tā kā jābūt un nekādas novirzes. Grūti ir no tā 'izkāpt laukā', bet tajās retajās reizēs, kad izdodas, ir baigi labi! Kā šoreiz - nekur jau nav jāsteidzas, nekam jau nav jānotiek tā, kā rakstīts grāmatās, mēs paši te visu lemjam un ja grib, tad tagad bērniņš var paraudāt, tagad paēst un tad atkal mēgināt .. Mazliet mammas pieniņš, mazliet siltāks ūdens vanniņā, miers vecākos un ..  mums izdevās! Miķelis pats sniedzis vecākiem labu mācību, nu bija gatavs vanniņai un maigai pēršanai no vecākiem ar dažādām slotiņām, kurām katrai sava nozīme! Miķelis īpaši novērtēja slotiņas pieskārienus pēdiņām, ātri iemācījās tās bāzt iekšā slotiņā un smieties! Tradicionāli vanniņā mamma un tētis ievieto sudrabu (mēs sudraba monētiņu, jo monētiņa simbolizē pārticību), sarkanu un zaļu dzīpariņu un kadiķa oglīti (kas jau iepriekš būs bijusi nepieciešama vecenei (jeb kā citiem vārdiem var teikt - pirtīžas vadītājai)).

Tāda kā noslēdzošā bērniņa apmīļošanas daļa pirtiņā bija saru dzīšana. Tai izmantojām rupjmaizes mīkliņu (Batņas grāmatā ir arī recepte kā to pagatavot!) un pa virsu mammas pieniņu! Miķelītis tika guldīts uz punča, kas manī drusku ieviesa raizes (jā, jā, it kā tikko puisēns bija iemācījis, ka nekādus stresus, bet nu mamma paliek mamma:)), jo mājās maksimums pāris minūtes tā var izturēt un sākas kašķis! Bet ziniet kas notika !? Miķelis absolūtā labsajūtā gandrīz aizmiga! Gulēja zvaigznītē un ļāvās masāžai, atdeva savus baltos sariņus rupjmaizes mīkliņai! Noslēgumā mamma iesmērēja vīnogu kauliņu eļļu un Miķelis, smaidīdams, devās pretī nākamajām aktivitātēm.

Liekas, ka viss svarīgākais jau aiz muguras, bet nē! Ne mazāk svarīgi ir turpinājumā mazajam uzvilkt mammas šūto krekliņu, tētim apsiet jostiņu (ko mamma pati taisīja no dažādu krāsu dzijas, šeit arī krāsām ko ievij jostiņā, ir liela nozīme!). Kā punktiņš uz i tika pielikta pūces sakta - rota, kas agrākos laikos bija viens no lielākajiem vīriešu greznumiem! Miķelim saktiņu bija sarūpējis vectētiņš!

Nu bērniņš ir gatavs doties saldā miedziņā. Nedrīkst aizmirst pielikt klāt novilktās drēbītes, lai mazais nākotnē savas mantas nezaudē! :)

Un vēl joprojām tas nav viss! Tālāk laiks māmiņas apčubināšanai. Šeit mēs arī veicām variācijas un izmantojām brīdi, kad Miķelis svētlaimē un vectētiņš blakus un pirtiņā (vēl joprojām ne vairāk kā 40 grādi) devāmies ar vīru! Šī diena un šis mirklis mammai ir ļoti svarīgs un svētīgs, jo jāpasakās savam ķermenim par bērniņa iznēsāšanu un jāatceras, ka nu esi atkal pati, atkal sieviete, ne tikai mamma! Domāju, ka mūsu gadījumā tā bija perfekta izvēle, ka pirts slotiņu masāžu un masāžu ar māliem veica vīrs, man bija sajūta, ka arī viņš saka paldies manam organismam par lielo, paveikto darbu! Tā kā es esmu cilvēks, kas ir samērā kautrīgs un ja man šo procesu veiktu svešs cilvēks (kuru redzu pirmo, varbūt otro reizi), es nevarētu pateikt, ka man ir par karstu vai par aukstu, drīzāk paciestos kamēr tas beigsies, bet tad jau šim visam vispār zustu vērtība - tas ir vēl viens milzīgs pluss, manā skatījumā, ja to dara vīrs vai kāds ļoti tuvs cilvēks! Kad mammīte samīļota, kārta tētim! Nu pirtiņa tika sakurināta kārtīgi un tētis dabūja kārtīgu pērienu! 

Ziniet - tas vēl joprojām nav viss! Kā jau iepriekš minēju - mamma jau grūtniecības laikā var sākt darināt mīļas pateicības dāvaniņas visiem iesaistītajiem! Es to laicīgi nebiju izdarījusi, tāpēc pēdējās dienas pavadīju šujot un tamborējot :). Varbūt nedaudz sarežģīti varētu likties izdomāt ko nu lai uzdāvina Laimai, Mārai un citām latviešu dievībām, kas tika iesaistītas, bet nekrītiet izmisumā, domājiet radoši! Man pašai vismīļākā no dāvaniņām likās tamborētais kaķis - gan tāpēc, ka tā ir pirmā rotaļlieta, ko pati tamborēju (līdz ar to ar savām nepilnībām, kas ir nevis neglītas, bet mīļas :)), gan tāpēc, ka viņam katru dienu jāsargā pirtiņa un jāgaida, kad Miķeļa vectētiņš atkal tur iegriezīsies un samīļos! 

Mans rezumē par visu pirtīžas rituālu kopumā - tas ir fantastiskākais ko jūs, kā ģimene, variet darīt! Var, protams, aizbraukt uz kalnu, aizbraukt uz spa, aizbraukt ceļojumā vai vispār nekur nebraukt un pavadīt visu dienu gultā! Bet tādas emocijas kā šeit, nu nekur tādas citur dabūt nevar! Pie tam neaizmirstiet, ka visam ir jānotiek tā, kā vēlaties jūs, nav nekādu vadlīniju kādai jūsu pirtīžai jābūt! Un viss izdosies! 

*citāti no grāmatas "Pirtīža".

*Foto no privātā arhīva.