Piena brālītis un piena māsiņa- mūsu piena banka

06. Dec 2012, 13:12

Mans mazais sienāzītis piedzima tajā tālajā 88. gadā. Kapēc sienāzītis, viņam vienkārši bija ļoti garas kājiņas. Jau pirmajās dienās Edzītis saslima ar stafilokoka infekciju. Viņam ļoti sāpēja vēderiņš, viņš daudz raudāja un praktiski neko neēda. Bet es to vien darīju, kā atslaucu pienu, ko tajā laikā darīja ar rokām. Viss beidzās ar to, ka krūtis bija cietas kā akmens un es vairs pati ar tām netiku galā. Tad nāca palīgā vecmāte, iekodos spilvenā un asaras bira kā pupas, bet pēc divām stundām, piens bija atslaukts un krūtis mīkstas. No tā brīža tās vairs problēmas nesagādāja. Bet piena palika ar vien mazāk, nepalīdzēja ne ķimeņu tēja, ne arī citi tautas līdzekļi. Blakus mājā, mums pazīstama mammīte baroja savu pāris mēnešus vecāku dēliņu, un viņai bija tik daudz piena, ka pēc katras ēdienreizes pilnu pudelīti viņa izlēja izlietnē, tā nu mēs tikām pie citas māmiņas piena, kas manu dēliņu baroja līdz gada vecumam. Kad piedzima Kika, viss atkārtojās, bet neskatoties uz to es viņu liku pie krūts līdz pēdējam piena pilienam, kaut desmit pilieni, tie ir zāļu tiesa, kas tik ļoti mazulītim vajadzīgi. Tagad par piena banku mēs runājam bieži un tā ir vajadzīga lieta, ir tikai viens "Bet", es ļoti padomātu pirms dotu bērnam pienu no māmiņas, kuru nezinu, nezinu viņas dzīvesveidu ,attieksmi pret higiēnu un t.t.

Kad piedzima Kate es jau biju gatava tam, ka pēc trīs mēnešiem mēs varam palikt bez pieniņa, te mums palīgos nāca mana draudzene, kas baroja savu meitiņu un arī Katrīni. Tagad mēs gaidam manu pirmo mazbērnu un es ar lielu interesi lasu visu par krūts barošanu, te nu man būs ko pamācīties no manas meitas, jo pašai tā īsti nebija dots izbaudīt šo jauko laiku.

Gribu vēl piebilst, ka iespējams varēja tā arī nenotikt, ja es laicīgi būtu prasījusi palīdzību, nevis sagaidījusi, kad pēdējā brīdī izspruku no mastīta, tapēc mans ieteikums, neklusēt un par visu, kas nav saprotams, jeb netiekat galā jautāt ārstam un vecmātei.