25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Sveikas mammas. Lai arī pati savu meitiņu beidzu zīdīt pirms diviem gadiem, mani uzrunāja manas vecmammas stāsti par piena mammām, jo viņa pati tāda bija un veidiem kā cilvēku pienu lietoja ārstniecībā.
Arī pati ticu, ka bērnam nav nekā labāka par mammas pienu, diemžēl ne visām ir iespēja zīdīt pašām. Mana pieredze ir tāda, ka pēc lielas cīņas un dažādiem eksperimentiem, es zīdīju savu meitiņu pati, taču tas nenāca viegli. Arī veidoju savu piena banku toreiz. Kad mazā pārgāja uz pieaugušo pārtiku, nezināju, ko ar visu to labumu (piena banku), lai dara. Savēju izlēju, taču tā ir tik laba un pagaidām vēl Latvijā nenovērtēta manta, ka mums būtu jāsadodas rokās un jārealizē tas, ko pasaulē dara jau sen, jāizveido Piena Banka Latvijā. Arī Lietuvā tāda nupat tika atklāta un vēl viena jau plānojās.
Lai šis viss tiešām būtu jēdzīgi ir par to jārunā. Priecāšos par katru pieredzes stāstu. Gan labo, gan slikto, gan jocīgo.
Es zinu, ka Latvijā dalīšanās ar pienu notiek. Tādēļ gribu šo pacelt jaunā un daudz drošākā līmenī, lai pakalpojums kļūst pieejams arī mammām, kurām nav uzticamas draudzenes.
Paldies meitenes, ka par to runājat. Es piekrītu visām. Gan tām, kuras ir par, gan tām, kuras šaubās, arī tām, kuras ir pret.
Kādēļ?
Šobrīd aktīvi pētu un iedziļinos visos iepriekš uzdotajos jautājumos. Gan kādi likumi attiecās uz šo nozari, gan neonatologu viedokļi, gan tehnoloģiskais nodrošinājums.
Pagaidām jautājumu ir vairāk kā atbilžu, bet atbildes pakāpeniski rodas.
Kamēr piena banka nav starpnieks, kurš pārbauda mammas, pasterizē pienu un to nodod tiem, kam tas ir nepieciešams, mammas to visu tāpat dara mājas apstākļos un iespēju robežās.
Mūsu mērķis ir sākotnēji informēt un izglītot mammas par DROŠU piena donorēšanu, lai pamazām risinot viņu jautājumus (sadarbībā ar speciālistiem) nonāktu līdz īstai piena bankai. Ja Lietuvieši to var, tad arī mēs to varam.
Šobrīd izstrādes stadijā ir piena donorēšanas etiķete, līgums, ko iesaka mammām savā starpā noslēgt un Analīžu panelis, kādu to izmanto citur Eiropā.
Es būtu gatava dot, bet ne ńemt.
Ļoti interesanti būtu zināt kā no medicīnas viedokļa šis jautājums tiek risināts tajās valstīs, kur šāda piena banka jau ir. Kā juridiski viss tiek sakārtots, lai šī vērtīgā manta nekļūtu par draudu kādam mazulim, jo, piemēram, mamma, kura nodeva šo pienu, ir slima vai uzturā lietojusi ko tādu, kas kaut vai veicina kolikas vai alreģiju?
Es personīgi nebūtu gatava šādam solim ( ne ziedot, ne saņemt).
Esmu par piena došanu svešam bērnam. Pati šeit rakstīju rakstiņu, par kuru bija gana daudz un dažādi viedokļi.
Mans "PAR" ir tikai ar nosacījumu, ka tas ir DROŠI! Analīzes būtu jāveic regulāri, gan pienam, gan donorei. Tāpat "Piena bankai" (uzņēmumam, kas ar to nodarbojas) būtu jānodrošina donoru apmācība un attiecīgās tehnoloģijas piena iegūšanai un uzglabāšanai (piena pumpji, sterili trauki vai maisiņi, termo-kastes, somas, utml, lai nav jāglabā blakus desai). Tāpat svarīgs jautājums ir piena transportēšana (piemēram, no Rēzeknes uz Rīgu).
Ir ļoti daudz jautājumi, kurus būtu jāatrisina likumdevējam vai izpildvarai, nosakot standartu, kādas analīzes būtu jāveic lai VISPĀR legāli varētu viena sieviete nodot savu pienu otrai vai otras bērnam. Tikai tad, kad būtu sakārtota juridiskā bāze un no Valsts puses tādējādi būtu dots akcepts, varētu nākt uzņēmēji un sakārtot šo jomu. Kamēr Valsts nav regulējusi kā to darīt, īsti pat nevar neko sākt darīt. Līdzīgi būtu ar dzemdībām. Piemēram, Lietuvā mājdzemdības tāpat notiek, lai arī ir aizliegtas (nav atļautas). Latvijā ir noteikumi (MK izdoti), kas nosaka, kā tas notiek, kam jābūt līdzi vecmātei, utml. Tagad katrs var padomāt par drošību. Ne jau velti, vecmātei Latvijā ir jābūt līdzi noteiktām lietām? Ne jau velti pie vecmātes līgums jāslēdz ir laicīgi? Tas viss ir drošībai.
Ja gribam rīkoties, būtu jāmudina likumdevējs (Saeima) vai izpildvara (MK) šo jomu sakārtot!
Nelielai atkāpei: Nesen uzzināju, ka mana vecmāmiņa 1965.gadā arī ir savu pienu devusi citām mammām bērnu barošanai. Detaļas gan nezinu - kam, kā, kur. 😀 Tātad. Secinājums - šis jautājums ir aktuāls jau ļoti sen. 😀
Palasīju par to, KĀ tas tiek darīts citviet pasaulē - jā tur varētu īpašos gadījumos arī uzticēties - stingra sievietes-piena donores veselības kontrole/čupa analīžu ik 3 mēnešus, piena laboratorijas analīzes, atbilstoša uzglabāšana un apmācība. Ne velti citās valstīs līdz brīdim, kad šak veidot piena banku, vajag vismaz pāris gadus visa pārējā sakārtošanai un tur nesāk ar piena vākšanas kampaņu....
Lai arī šo jautājumu aktualizēju pavisam neilgu laiku, jau piesakās meitenes, kuras būtu gatavas savu pieniņu dot citām mammām vai šādai piena bankai.
Protams, šis risinājums nav priekš visām mammām. Bet tām ,kuras ir atvērtas šādam risinājumam, vēlos sagādāt drošu vidi ar pēc iespējas mazāk riskiem.
Pasaulē ir atstrādātas procedūras, kuras veicot var izvairīties no Tevis pieminētajiem riskiem.
Arī man šķiet jocīgi, pieņemt citas mammas pienu, taču vēl jocīgāk izmantot piena maisījumu no dzīvniekiem. Kas zin.. ko viņi ēd un ar kādām antibiotikām viņus baro. Neapšaubu, ka pats labākais ir savas mammas piens.
Savu bērnu ar svešas, nezināmas sievietes pienu nebarotu, kā es varu zināt ko viņa ēd, dzer, kādas zāles lieto, pīpē, lieto alko, lieto hormonālās tabletes, balina/krāso matus, lieto kosmētiku, kas ietekmē cilvēka endokrīno sistēmu un tas viss nonāk pienā?