Katrīne ir mans trešais bērniņš un par to, ka bērnam ir jābūt obligātam režīmam, varu pateikties savai mammai, kas man to iemācīja, kad biju 19. gadus veca un auklēju savu pirmo bērniņu.
Tā kā biju pavisam jauna, mammas vārds man bija likums un es pat nemēģināju pretoties mammas ieteikumiem. Mani bērni laukā pavadīja lielāko dienas daļu.
Pie loga ārā ratos, kamēr maziņi, kad lielāki bērnu laukumā.
Katrīne līdz gadam visu dienu pavadīja ratos ar maziem izņēmumiem, kad mazulīte bija jābaro.
Kad sākām staigāt gājām garās pastaigās ar kājām, nevis ratiem. Kad viņa paaugās pastaigās devāmies uz mežu, kur mācīju viņai atpazīt sēnes un ogas un pats galvenais mums ir nerakstīts likums, ko Katrīne zina „ Nekad neņemt sēnes, ogas un citus nepazīstamus priekšmetus, vispirms jājautā pieaugušajiem.”
Šis likums strādā nevainojami arī mājā un veikalā. Katrīnei pat prātā nav ienācis aiztikt mantas, kas nav viņas un ņemt saldumus vai mantas veikalā iepriekš nepajautājot man vai tētim.
Tā kā mēs dzīvojam tālu no pilsētas, tad pastaigas Siguldā vai Rīgā iepriekš pārdomāju, izplānoju. Kur iesim, ko darīsim, cik laika pavadīsim vienā vai otrā vietā.
Tā kā šādas pastaigas sevī ietver braucienu ar vilcienu, tad neatņemama pastaigu sastāvdaļa ir soma ar padzērienu, uzkodām un kādu grāmatu, zīmēšanas piederumiem.
Pastaigās gan vairāk dodos es, jo tētis strādā, bet laikā, kad tētis sēdēja mājās ar Katrīni, tad pastaigas tika organizētas divas reizes dienā un tikai ar kājiņām, pēc kārtīgas izstaigāšanās Katrīne gulēja pusdienas laiku vairāku stundu garumā un nekad nevarējām sūdzēties par viņas apetīti.
Par kaprīzēm runājot, mazais cilvēciņš, laiku pa laikam mēģina pieaugušajiem diktēt savus noteikumus. Mēs pie pirmajiem tādiem mēģinājumiem, tos stingri apstādinājām un zinot, ka ja tas atkārtosies mamma vai tētis viņu vairs neņems līdz, Katrīne ātri saprata, ka labāk tomēr ir klausīt un šādas problēmas izzuda pašas no sevis.
Lai neradītu situāciju, ka Katrīne sāk niķoties, jo tas parasti notiek, ja viņa jūtās nogurusi, es mūsu pastaigas plānoju tā, lai aktivitātes nebūtu pārāk ilgas, lai vienmēr paliktu sajūta, ka vēl nedaudz gribās paspēlēties, un ir vēlēšanās atkal te atgriezties.