Pasaule, es nāku :D

Mans mazais dēliņš  Kaspars ir liels ceļotājs. Ceļojam jau no 4 mēnešu vecuma.  Tagad viņam ir jau 2 gadi, be vienīgais transports, ar ko viņš nav pārvietojies  - ir metro.

Ļoti pacietīgs un mierīgs ceļotājs, guļ, kad sanāk, ēd ko dod un lieki neniķojas. Arī pavisam mazs jau mīlēja skatīties pa  auto/vilciena/autobusa logu, kad jau nāca lielāks, tad arī komentēja jau savā valodiņā to, ko redz.

Nu ir tā, ja manam puikam nebūtu tik labs raksturs un viņš pēc dabas nebūtu mierīgs bērns, tad mēs noteikti nekur nebrauktu, jo ja bērns visu ceļu raud un niķojās, tad tas jau vairs nav ceļojums, bet izdzīvošana.

 Mūsu maršruta galapunkts parasti ir Norvēģija, bet Kaspars ir pabijis gan Stokholmā, gan Oslo, gan Trondheimā . Un protams – braucam arī pa Latviju.

Ir piedzīvojis arī ekstrēmu situāciju – gulējām mašīnā, oktobra beigās, kad ļoti agri bijām iebraukuši Stokholmā, un nekas... Mēs lielie bijām saburzīti un pukstējām par sāpošām mugurām, bet puika bija rosības un dzīvesprieka pārpilns . :D

 Uz prāmja parasti nekādu problēmu, pēdējo reizi  kad braucām, tad puika bija labi iejuties „Izabelles” rotaļu istabā.

Lidošana arī nekādus kreņķus nekad nesagādā.  Vilciens un autobuss arī viņam patīk, jo tur var ērti sēdēt.

Ko vienmēr ņemu līdzi?

Pamperi, salvetes, tīras drēbītes, krūzīte priekš padzeršanās, banāns, cepumi, mazāks kad bija, tad arī kāds biezenītis un aktuālā rotaļlieta, kas nu kuro reizi .

Ceļot ar bērnu var un vajag, ja tikai tas nav kā apgrūtinājums bērnam vai vecākiem.  Vajag, lai visiem ir forši. :)

Nu ir doma paceļot pa Igauniju arī :)