Palīdzēt bēbītim iemigt...

Šonedēļ, kad mans mierīgais dēlēns, kurš vienmēr ratos ir gulējis bez problēmām, ratos nespēja iemigt ne reizi bez kašķa, atcerējos visus iepriekšējos mēnešus un metodes, ko tik neesam izmēģinājuši, lai palīdzētu viņam iemigt.  Lai gan esam jau sasnieguši 4.5 mēnešu atzīmi, pašam iemigt joprojām ir problēma, turklāt augot un mainoties dienas ritmiem, mainījušās arī midzināšanas metodes. Viena, kas darbojās 2 nedēļas atpakaļ, pēkšņi šodien vairs nenostrādā.

Kad Marko bija pavisam maziņš, lielākoties iemiga pie krūts, mēdzām arī ietīt, jo nekoordinētās roku kustības pašu uzmodināja. Ietīšana gan viņam nepatika, tāpēc šo metodi pielietojām īslaicīgi. Vairāk viņam patika miega lupatiņa, kas uzlikta uz sejas. Kad iemiga, tad drošības apsvērumu dēļ noņēmu to. Šobrīd mūsu lupatiņzaķa ņurcīšana pirms miedziņa sagādā īpašu prieku.

Pirmos 3 mēnešus mazuli sākumā iemidzināju rokās, tad pārliku gultiņā, bet, iespējams, nesajutu robežu, kad ļaut mazulim būt mātes apskāvienos, lai tas nekļūtu jau par pieradumu. Vēlāk, mēģinot aizvietot apskāvienus, izveidoju gultiņā no segas pakavu, lai Marko sajustu robežas, turklāt viņam joprojām patīk ar rociņām čamdīt šo segu, un justies ieskautam. Kādam laiciņam ar to bija gana, un vismaz dienas pirmajā pusē viņš pats spēja iemigt. 

Tagad, kad mazajam atkal ritms ir pamainījies, ilgāki ir nomodas brīži, turklāt, tuvojas zobu nākšana, viss iepriekšējas nedarbojas. Pat mammas klēpī ir slikti, kājas iet pa gaisu- tas droši vien aktīvas velšanās rezultātā, ko nesen apguva.  Esmu sākusi dziedāt "Aijā žūžu" pat pa dienu, jo tas mazuli nomierina. Ejot laukā, kad sāk niķoties, tad uzvelku cepuri uz actiņām un blakus nolieku un atskaņoju mūziku telefonā. Citu variantu nav, jo kaut kā taču jāiemieg ratos. Un šeku reku, šodien ar mums pastaigā devās arī tētis, un bēbuks smuki iemiga un nočucēja bez stostīšanās labu laciņu. Interesē, kas būs rīt, kad pastaigā atkal dosimies divatā. 

Ja pa dienu midzināšana paņem no manis daudz spēka un enerģijas, tad vakars ir neliela atslodze, jo dodoties uz nakts miedziņu, izslēdzam istabā gaismu, papaijāju puncīti, un mazais saldi iemieg. Joprojām Marko guļ man blakus, jo pašai tā ir ērtāk uz nakts barošanām, turklāt mierīgāka sirds, dzirdot katru elpas vilcienu.

Kāda ir Tava pieredze šajā jautājumā? Citiem palīdzot baltie trokšņi, citiem atliek, ja mamma turpat blakus stāvot, papaijā rociņu, palasa grāmatu...