Nevaru izturēt bērna raudāšanu: esmu slikta mamma?

Mē, māmiņas spējam izturēt daudz, mums ir dots spēks iznēsāt mazulīti deviņu mēnešu garumā, laist viņu pasaulē, naktīs maz gulēt un visu laiku būt modrām par to, lai ar mazo viss būtu labi. Taču ir brīži, kad arī mēs vairs nespējam izturēt, bērns raud un mēs nezinām, ko darīt, domas, ka esmu slikta mamma, neatkāpjas.

Konsultē psihoterapeits Inese Putniece.

Domas ir kā apburtais loks un jo mamma vairāk domā šāda veida domas par neizdošanos, jo vairāk viņai patiešām nesanāk, satraukums pieaug un bērniņš izjūt mammas emocijas, tāpēc sāk raudāt vairāk un tad mamma saņem apliecinājumu- jā, patiešām es esmu slikta mamma un ar lietām, kas man ir jāizdara, nemaz netieku galā.

“Ja mēs domājam par emocionālu spriedzi, mēs sākam pārspīlēt un notiek absolūta kategorizācija, piemēram, ja bērniņš raud, ir izmisums un rodas sajūta, ka bērns raud nepārtraukti,” stāsta psihoterapeite. “Šajā gadījumā var palīdzēt tas, ka mamma pieraksta to,cik daudz un ko bērniņš dienas laikā darījis, piemēram, ēdis, spēlējies, gulējis, raudājis. Tas parāda objektīvo realitāti un palīdz pieslēgt loģisko domāšanu.”

Tādas vienotas formulas, kā šādā situācijā rīkoties, nemaz neeksistē. Ir iekšēji jāmēģina sevi nomierintā, jo bērniņš jutīs mūsu nemieru pat tad, ja ārēji demonstrēsim to, ka esam laimīgas. Ir jābūt iekšējai sarunai ar sevi – tas nav nekas traks, bērniņš drīkst raudāt, tā viņšpauž savas sajūta sun vēlmes, es tūlīt ar visu tikšu galā.

Ieteikumi,kas var nostrādāt

Katrai mammai ir savi paņēmieni,kā nomierināt mazuli,bet mēs iesakām pamēģināt:

-          Piespiest mazuli sev cieši klāt, samīļot un paglāstīt muguriņu un galvu,jo saņemot fizisko kontaktu,bērns var nomierināties;

-          Likt slingā vai lakatā un parunāties;

-          Panēsāt pa mājām un rādīt visu,kas ir apkārt,stāstot par to;

-          Dungot dziesmiņu,kamēr mazulis ir piespiests klāt pie mammas.

Katra mamma nevar būt maksimāli laba un maksimāli pareiza,bet viņa ir pietiekami laba, bet pat tad, ja kādā brīdī ir jāpadodas, tas nav noziegums, jo arī mamma ir tikai cilvēks un emocionāli kritiskās situācijās iespējams aiziet uz brīdi.

Taču aizejot no situācijas, kad bērns raud, ir jābūt kādam, kuram mazo uzticēt auklēšanai, ja mazulis paliks pavisam viens, viņu pārņems neizsakāmi lielas iekšējas bailes, ka mamma ir prom un nekad vairs neatnāks, tas situāciju neglābs.

Psihoterapeite šajā situācijā saskata klupšanas akmeņus: “Es tiešām domāju, ka lielai daļai mammu problēma ir nemācēšana deliģēt savus pienākumus kādam tuvam cilvēkam, kurš ir blakus. Jāiemācās uzticēties citiem cilvēkiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka mammai ir vienalga, kas notiek ar mauzli,  bet mammai ir jādod sev atelpas brīdis.”

Komunikācija ar citiem cilvēkiem, kas ir līdzīgā situācijā ir kā universāla recepte, jo kad māmiņa ir viena ar bērniņu, pasaule ir māmiņas dzīves vieta, tas rada ilūziju, ka viņa ir viena ar nelaimēm.

Tajā brīdī, kad māmiņa sāk runāt, re, kur ir vēl viena līdzīga situācija, caur līdzīgo iespējams atrast risinājumu emocionālos klupšanas brīžos.

Būt pietiekami labai mammai nenozīmē sevi pārpūlēt, jo arī bērnam ir jāsaprot, ka ne vienmēr visas viņa vajadzības tiks uzreiz apmierinātas, viņam ir jāiemācās pagaidīt. Mēs nevaram būt visu laiku nomodā un vienas cīnītes ar notiekošo, jo mēs vienkārši varam pārdegt. Mēs esam labas mammas, par to nav šaubu, jo mazuļi mūs mīl un arī mēs viņus mīlam.

Māmiņu Klubs