Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Ne ēdiens, ne dzēriens. Mans piena stāsts
04. Jul 2014, 17:12
zacc
zacc
Grūtniecības laikā zīdīšanai gatavojos morāli, kā arī daudz lasīju dažādus viedokļus un ieteikumus. Šķita pašsaprotami, ka barošu bērnu ar krūti, jo galu galā ir iespēja bez bažām dzīvoties ar viņu veselu gadu un pat ilgāk. Un tā arī veiksmīgi daru :)
Jāsaka uzreiz, ka ar zīdīšanas tēmu esmu ļoti, ļoti aizrāvusies, joprojām par to lasu, domāju, analizēju. Gribēju arī pieteikties RSU organizētajos zīdīšanas konsultantu kursos, tomēr tas pagaidām jāatliek.
Savu galveno secinājumu un ieteikumu varu formulēt šādi - uzmanieties, no kā pieņemat padomus. Pieredze rāda, ka cilvēki, tostarp arī medicīnas nozares pārstāvji, padomus dāļā diezgan neapdomīgi, nepavaicājot māmiņai, kāds ir viņas mērķis ilgtermiņam. Un bieži nemaz arī neapzinās, kur nu vēl izskaidro, kādas varētu būt sekas viņu ieteiktajai rīcībai.
Pirms ķeros pie biežāko manuprāt riskanto ieteikumu sīkākas iztirzāšanas, vēlos piebilst, ka viss šis raksts tapis, pieņemot, ka māmiņa grib zīdīt vismaz līdz gadam un varbūt pat ilgāk, nevis, kā sanāks, tā labi. Neapgalvoju, ka viena vai otra pieeja ir labāka vai sliktāka; tās ir individuāla, personīga pārliecība un sajūtas.
1. Atslauc un dod no pudelītes!
Šis ieteikums tiek dots dažādos gadījumos: gan tad, ja problēmas ar zīšanu, krūts satveršanu, gan, ja jāmostas naktī barot u.c. Sekas: bērnam iepatīkas, ka no pudelītes ēdamais bezmaz pats līst mutē, un krūti viņš vairs vispār negrib redzēt. Iemācās sūkt pudeles knupi, un otrreiz mācīties citādāk dabūt ēdamo negrib.
Un cik ilgi slauksieties tādā gadījumā? Esmu lasījusi māmiņu pieredzi, kas to ir darījušas 3, pat 7 mēnešus - nu, ziniet, lai cik ļoti es būtu par zīdīšanu, es to nedarītu. Tas ir trīskāršs darbs: atslaukt, izbarot, mazgāt pudelīti un pumpi. Un to visu reizi 2-3 h diennaktī. [Smailijs, kas nošaujas]. Tā nu krūtsbarošana izbeidzas 1. vai 2. mēnesī... jo nemitīga cīņa, jo slaukšana NAV tas pats, kas zīšana, no tās piens bieži vien nevis vairojas, bet iet mazumā. Saku godīgi, kas es padotos nedēļas laikā.
Jā, protams, ir daudz bērnu, kas prot vienlīdz labi ēst krūti un no pudelītes. Negribu pārspīlēt un teikt, ka šī ir tā lielākā problēma un nepareizākais ieteikums visos gadījumos. Tomēr, ja iemesls, kāpēc ķeraties pie pudelītes, ir tas, ka jaundzimušais neprot satvert krūti, tad ir diezgan droši, ka viņš to tūlīt arī pat negribēs mēģināt, gaidīs pudelīti... Tādos gadījumos atslaukto pieniņu vai maisījumu var iebarot ar šļircīti (pirmajās dienās jau tā porcija tik maza, ka tas ir reāli izdarāms) un nekavējoties vērsties pie kādas zīdīšanas konsultantes, kas palīdzēs pielikt bērnu pie krūts. Jā, laikam jau jābūt gatavam arī uz to, ka dzemdību iestādes personāls šļircīti uzskatīs par jaunmodīgu māžošanos.
Piebildīšu, ka runāju par gadījumiem, kad pudelīti iesaka jaundzimušajiem, kuri neatrodas intensīvajā terapijā, kuriem krišanās vai neņemšanās svarā nav kļuvusi jau kritiska vai tml.
2. Bērns bieži prasās pie krūts, bieži mostas, grib ilgi zīst? Iedod maisījumu, labāk gulēs, no tās vienas pudeles uz nakti nekas nenotiks!
Sekas: nepietiek piena. Krūts tiek mazāk zīsta, maisījums ilgāk pārstrādājas, tāpēc vienas pudeles dēļ var palaist garām vairāk nekā vienu iespēju/vajadzību likt bērnu pie krūts. Tas piena ražošanos, kā zināms, neveicina, gluži pretēji.
Pat papildus atslaukšana, ko dažreiz iesaka piena vairošanai, var nepalīdzēt, jo neviens nav izgudrojis tik efektīvu sūknīti kā māte daba iedevusi pašam zīdainītim.
Šis laikam ir arī stāsts par to, kas ir norma. Norma tomēr drīzāk ir dabas radītais barošanas veids un līdzeklis, kas nodrošinājis cilvēka sugas izdzīvošanu daudz, daudz ilgāk nekā tādi cilvēces sasniegumi kā mākslīgās ēdināšanas produkti. Jā, mātes piens pārstrādājas ātrāk nekā maisījums, bērns, iespējams, ēdīs biežāk un gribēs zīst ilgi, bet tas nenozīmē, ka mātes piens ir sliktāks un mazvērtīgāks. Nemērām taču pārtikas kvalitāti pēc treknuma un sātīguma vien, vai ne?
Ja bērnam ir ļoti mazs svara pieaugums un citas acīmredzamas problēmas, kas liecina par to, ka viņš ir nepietiekami paēdis, tad droši vien nāksies ķerties pie palīglīdzekļa - maisījuma, bet žēl, ka ir tik maz pediatru, kas vēlas un spēj tajā visā iedziļināties un saprast problēmas cēloni, nevis tikai ieteikt fikso risinājumu, paķerot no galda piezīmju lapiņu ar uzdrukāto reklāmu... Vairāk iedziļinātos, būtu daudz, daudz vairāk zīdītu, nevis mākslīgi barotu bērnu.
3. Atslauc, tad redzēsi, cik piena tev krūtīs ir!
Sekas: lieks stress un pārsteidzīgi secinājumi, ka piena nepietiek.
Bieži neizdodas atslaukt tik, cik bērns reāli var izzīst. Krūts nav trauks, tas ir dziedzeris, kas ražo pienu arī tad, kad bērns zīž, un pienam vēl arī vajag pareizajā vietā pieplūst, lai tas būtu dabūjams ārā. Zīdaiņa darbošanās pie krūts to visu panāk, gan ar pareizajām mehāniskajām kustībām, gan arī izraisot mammai pareizās sajūtas, kas liek nostrādāt attiecīgajiem hormoniem. Slaukšana to var arī nepanākt.
Sīkāk par šiem procesiem labi aprakstīts bukletā Zīdīšanas ABC.
4. Bērnam grūti saņemt krūtsgalu vai krūtsgals traumēts? Lieto uzgaļus!
Sekas: bērns pierod pie uzgaļa un krūti bez tā neņem. Tālākās sekas: veidojas piena sastrēgums vai nepietiek piena. Kāpēc? Lai krūts efektīvi iztukšotos un piens ražotos, tā ir kārtīgi jāizēd. Lai tas notiktu, ļoti svarīgs ir pareizs krūts satvēriens, un ar uzgaļiem to panākt nevar!
Man šajā aspektā ir konkrēta pieredze. Man nav krūtsgalu. Vēlāk izrādījās, ka var bērnu arī tādā gadījumā pielikt pie krūts, bet sākumā es to nepratu. RDzN man arī neprata palīdzēt. Tā nu ieberzāmies ar tiem uzgaļiem uz ilgāku laiku, jo mazais pie viņiem ļoti ātri pierada un pūlēties bez tiem negribēja, dumpojās, pat ja dažas reizes tajā pašā dienā bija paēdis bez uzgaļiem. Par laimi, man i piens ražojās labi, i labi plūda, bet, tiklīdz būtu kāda problēma ar šīm lietām, domāju, ka tie uzgaļi būtu reāls traucēklis, kā teica arī zīdīšanas konsultante. Ikdienā tie bija briesmīgs čakars - te nav pa rokai, te nokrīt zemē, kaut kur ārpus mājas vispār murgs. Priecājos, kad bērns 6 mēnešu vecumā beidzot saprata, no kurienes gardums nāk, un vairs uzstājīgi nemeklēja uzgali.
Un, protams, ir gana daudz arī veiksmes stāstu, ka ne uzgaļi bērnam sajauc prātu, ne arī rodas problēmas no to ilgākas lietošanas. Bet, ja es būtu zinājusi, ka ir šī pierašanas iespējamība un ka tie ir tāds čakars ikdienā, būtu nekavējoties, vēl RDzN esot, sazinājusies ar konsultanti.
5. Obligāti jādod dzert ūdens!
Šo postulē arī vairums pediatru. Palieku pie viedokļa, ka bērnam, kurš ēd tikai un vienīgi krūtspienu, papildus ūdens regulāri nav jādod, un pirmajos mēnešos tas var būt pat kaitīgi. Var tas būt kā ārkārtas gadījums, piemēram, ļoti karstā dienā, bet noteikti ne regulārs pasākums. Pirmajos 2-3 mēnešos ir svarīgi ņemties svarā, tad kāpēc aizpildīt bērna kuņģīti ar bezkaloriju šķidrumu, radot viņam mākslīgu sāta sajūtu? Tāpat arī ir vēlams izmantot katru iespēju likt bērnu pie krūts, lai nenojūk pieprasījuma-piedāvājuma līdzsvars (zināms, ka, jo vairāk izzīž, jo vairāk ražojas). Krūts piens satur ūdeni, it īpaši tas piens, kas izdalās ēdienreizes sākumā.
Biežākais pretarguments: "Vai tad jūs paši varat no piena padzerties?" Nē, es nevaru, bet es arī nevaru no piena paēst un vēl uzaudzēt jaukas speķīgas krociņas. Es neesmu zīdainis ar zīdaiņa gremošanas īpatnībām.
Vai vēlāk būs grūti pierunāt bērnu dzert tīru ūdeni? Domāju, ka nē, ja bērns zinās, ka saldais šķidrums nāk no krūts, bet no citurienes - svaigs, veldzējošs ūdentiņš. Nevis atkal kaut kas salds. Un, ja bērns, kurš ēd gan piebarojumu, gan krūti, negrib īpaši daudz dzert ūdeni, tad, manuprāt, nav ko daudz satraukties, krūtspiens joprojām ir krūtspiens ar to pašu ūdens saturu. Pieņēmu, ka ir padzēries no krūts, ja negribēja ūdeni.
Mans puika labprāt dzer ūdeni kopš 6 mēnešu vecuma. Viņam patīk gan pats dzeršanas process, gan arī garšo ūdens, karstā laikā labprāt dzer daudz.
Šai sakarā man ir anekdote iz dzīves. Gada un divu mēnešu vecumā dēliņš saslima ar rota vīrusu. Nokļuvām BKUS, kur sabijām vienu diennakti. Ārste, kas lēma par laišanu mājās, cita starpā jautā: "Vai viņš ēd?". Es: "Jā! Krūti." - "Nu tas jau tikai tāds padzēriens! Ja apēdīs putru, tad varēsiet mierīgu sirdi doties mājās!". Tālāk jautā: "Vai viņš dzer?" Es: "Kopš vakardienas nedodu, jo daudz atrodas pie krūts un, padzerot vēl papildus ūdeni, vakar sāka atkal vemt. Tā mums ieteica darīt." Ārste: "Krūts? Tas ir ēdiens, tas nav dzēriens! Jādzer ūdens, citādi mājās netiksiet!"
Protams, par to, ka jādzer ūdens, kad sistēma noņemta, piekritu (galu galā bērnam vēl bija arī viegla caureja un iepriekšējā naktī drudzis), padzēra, nevēma, tikām arī bez tās negaršīgās putras apēšanas mājās. Viena māsiņa arī piedāvāja maisījumu, ja jau putru neēdot, tad tūlīt uzreiz nopūtās, ka bērns jau neēd no pudelītes, ak un vai. Varētu padomāt, ka maisījums ir vairāk ēdiens nekā mammas piens. Lielisks piemērs, ko homo sovjeticus , kas joprojām dzīvo un uzvar gan omju, gan tantiņu, gan arī ārstu un bērnu māsu iemiesojumā, domā par mātes pienu - ne ēdiens, ne dzēriens, mistiska figņa kaut kāda. Un norma ir bērns ar pudelīti mutē. Pie krūts - tas jau ir kaut kas ekstra.
Kam tad ticēt?
Zīdīšanas konsultantēm. Mazāk pediatriem, diemžēl. Ir arī konsultantes, kuras palīdz bez maksas un ne tikai Rīgā. Atrast var portālos KKM un Cālis, kur ir iespēja uzdot jautājumus arī forumā.
Lasīt:
Zīdīšanas ABC
www.kkm.lv (lai gan viņi daudz ko pārspīlē, informācija par zīdīšanas biežumu un to, kā saprast, vai pietiek piena, ir ļoti laba).
www.kellymom.com - angļu valodā, praktiski visi iespējamie jautājumi aplūkoti, un nevis vienkārši "es tā dzirdēju/izdomāju", bet balstoties uz medicīniskiem pētījumiem.
Un uzmanīties no apkārtējo lūgtiem un nelūgtiem padomiem, kā arī neņemt pie sirds tukšus komentārus. Manuprāt, nekas tik ļoti neiedzen stresā un mazvērtības sajūtā kā spārnotas frāzes no sērijas "domāsim labas domiņas, un viss būs" un "katra māmiņa var zīdīt savu bērniņu", ja tām neseko reāli, īstenojami praktiski ieteikumi un palīdzība, pamatojoties uz konkrētās situācijas izvērtējumu.
Personīgais stāsts
Gari neizplūdīšu, jo vispār jau sajūtas pēdējās nedēļās variē starp laimi par šo neapšaubāmi brīnišķīgo pieredzi manā dzīvē un dusmām, ka karote un bļoda pa gaisu un atkal pieprasa krūti, un jau nogurumu gan no dienas, gan nakts ēšanām. Mazulis jau izaudzis no bēbīša vecuma, ir jau gads un četri mēneši! Šobrīd cītīgi piestrādāju pie dienas ēšanu mazināšanas, jo pēc mēneša jāatsāk strādāt, auklītei būs jātiek galā un jāpieradina bērns ēst lielākas cita ēdiena porcijas.
Bet šīs raizes tomēr atsver tie daudzie jaukie brīži. Man patīk, kā viņš nomierinās un iesnaužas pie krūts. Pa dienu pienāk, apķeras ap kaklu un cieši, cieši piespiež vaidziņu - tad zinu, ka dikti vajag, bet akurāt 5-10 min vēl var atlikt. Ja raušas klēpī un saka "mamm-mamm-mamm", tad vairs nevar atlikt. Ēdot sameklē un virpina rociņā matu šķipsnu. Paēdis šad tad ar platu smaidu pasaka "iss" ("viss"). Tas viss ir tik jauki!
Kopumā man ir veicies, pat sākumā problēmu bija maz. Stāstu par uzgaļiem jau uzrakstīju. Vēl 2. mēnesī bija ļoti sāpīga labā krūts. Bez redzama un sataustāma iemesla. Baroju no tās, zobus sakodusi. Bet pārgāja, nu jau gandrīz aizmirsies. Visādi citādi viss bija labi, taupot spēkus, gulēju kopā ar mazo, kad pārvarēju no stresa uznākušo bezmiegu, jutos arī izgulējusies. Bija nesatricināms atbalsts no vīra - gan morāls, gan praktisks -, un citiem tuviniekiem.
Piena banku netaisīju, jo ciest nevaru atslaukšanu un arī neplānoju nekādu ilgāku prombūtni no bērna.
Par praktiskiem sīkumiem - nākamreiz, ja Tas Tur Augšā man tādu ir paredzējis, dzemdību somā liktu šādas lietas:
1. Bepanthen un Purelan ziedes apskādētiem krūtsgaliem. Bepanthen ir dziedējošāks, Purelan aizsargājošāks, it īpaši pret sausu ādu, svarīgi lietot jau profilaktiski, pēc burtiski pirmās zīdīšanas reizes. Vai apjautātos forumā pēc svaigas pieredzes, kas ir labs no šādiem līdzekļiem.
2. Nurofen šļircīte. Nurofen zālēm līdzi nākošā šļircīte ir ļoti ērta, lai vajadzības gadījumā iebarotu zīdainim atslaukto pieniņu.
3. Zīdīšanas konsultantes tālruņa numurs. Ideāli, ja tā būtu vecmāte, kas gājusi speciālos kursos zīdīšanas konsultantiem.
4. Speciālais barošanas krūšturis bez stīpām pirmajām dienām, izmēru lielāks nekā man parasti vajag.
5. Krūšturu ieliktņi.
6. Krūšu uzgaļi, ja nu tomēr atkal man neizdodas bērnu citādi pielikt pie krūts. Pēc iespējas plānākus, toreiz tie bija Medela, nopērkami RDzN aptiekā.
Ko nākamreiz darītu savādāk:
1. Uzreiz zinātu, ka barošana pēc pieprasījuma nenozīmē tikai gaidīt, kad bērns ieraudāsies. Mans tikko dzimušais dēliņš bija liels guļava un vispār neraudāja. Sākumā savus neveiksmīgos mēģinājumus pielikt pie krūts arī saistīju ar to, ka viņam negribas. Sanāca tā, ka nedaudz par ilgu viņš bija nepaēdis, par ko mocījos šausmīgos pašpārmetumos. Nu zināšu, ka jaundzimušais jāliek pie krūts vismaz reizi 2-2,5 h, un, ja neizdodas reizi 3 h pazīdīt, tad ir jāceļ trauksme nekavējoties.
2. Ieviestu knupīti, ja pirmajās dienās izdotos uzreiz veiksmīgi pielikt bērnu pie krūts. Tomēr. Šoreiz baidījos, jo problēma bija tieši ar krūts satveršanu, negribēju vēl jaukt knupi iekšā. Kad jau atmetu cerības iedot krūti bez uzgaļa, bija par vēlu, knupi spļāva ārā. Nav jau tā, ka briesmīgi grūti bez tā iztikt, turklāt nebūs jāatradina, tomēr nākamreiz mēģināšu.
2. No kāda 5.-6. mēneša ieviestu režīmu ēšanā pa dienu. Nu jau pazīstu sevi, zinu, kā man tur tas piens ražojas, vairs nebaidītos no tā, ka tas mazināsies. Ar šo bērnu man sanācis drusku haoss, nepratu zīdīšanu pēc pieprasījuma veiksmīgi sakoordinēt ar piebarojuma ēdienreizēm. Ar nākamo bērnu es, domāju, sekošu BVĒ principiem pilnībā, pat ja tas nozīmēs, ka piebarojumu sākam salīdzinoši ļoti vēlu, ja būs vēlais sēdētājs, tomēr arī tādā gadījumā vairāk kārtības dzīvē nāks par labu. Kaut arī galīgi neesmu režīma cilvēks un vēl pašai nāktos iespringt, lai pašas izdomāto režīmu daudzmaz ievērotu. Protams, bērni ir dažādi, varbūt arī ar citādu bērnu tas viss organizētos pavisam citādāk.
Apģērbs
Vissvarīgākais man šķiet speciālais barošanas krūšturis, ar priekšpusē atķibināmu bļodiņu. Pirmie divi tika uz ātru roku nopirkti Prismā, atbilstoši tobrīdējam "advancētajam" krūšu izmēram. Kad "Pamelas efekts" bija beidzies, gādāju speciālos barošanas krūšturus, ko valkāt ikdienā. Ilgi meklēju, līdz atradu vienā ārzemju internetveikalā tādus, kas nav ar mežģīnēm, ir vienkārši gludi, ar stīpiņām un melnā un bēšā krāsā. Ļoti priecātos, ja tādi būtu vienkārši nopērkami tepat, jo nevaru gadiem ilgi iztikt bez tādiem savā garderobē, lietojot kaut kādus bezformīgus izstrādājumus vai mežģīņotus brīnumus, kas izspiežas zem ciešāka un plānāka apģērba un ir tādās krāsās, ka pusi mana apģērba ar tiem valkāt nevar. Aha, zīdīšana mēdz būt arī pasākums gadu garumā, ne mēnešu vai nedēļu, tā ka veļas ziņā man nekādu kompromisu.
Speciālo barošanas apģērbu gan neesmu iegādājusies, īsti nezināju, kur meklēt; ja arī ko atradu, neiepatikās. Gribas tomēr arī mājās valkāt to, kas patīk, it īpaši, ja tagad tik daudz mājās vien jādzīvojas. Valkāju parastus krekliņus, ko vienkārši paceļu uz augšu. Mājās man ir harēmbikses ar augstu jostas daļu, var savilkt līdz krūtīm, nosedzot vēderu. Ārpus mājas tāpat meklēju divvientulību. Daži gabali gan noderētu, it īpaši kleita, jo parastas kleitas praktiski nav iespējams valkāt. Tomēr domāju, ka balva par šiem rakstiem vairāk noderēs kādai māmiņai, kas ir zīdīšanas sākumposmā ;)
Jāsaka uzreiz, ka ar zīdīšanas tēmu esmu ļoti, ļoti aizrāvusies, joprojām par to lasu, domāju, analizēju. Gribēju arī pieteikties RSU organizētajos zīdīšanas konsultantu kursos, tomēr tas pagaidām jāatliek.
Pirms ķeros pie biežāko manuprāt riskanto ieteikumu sīkākas iztirzāšanas, vēlos piebilst, ka viss šis raksts tapis, pieņemot, ka māmiņa grib zīdīt vismaz līdz gadam un varbūt pat ilgāk, nevis, kā sanāks, tā labi. Neapgalvoju, ka viena vai otra pieeja ir labāka vai sliktāka; tās ir individuāla, personīga pārliecība un sajūtas.
Šis ieteikums tiek dots dažādos gadījumos: gan tad, ja problēmas ar zīšanu, krūts satveršanu, gan, ja jāmostas naktī barot u.c. Sekas: bērnam iepatīkas, ka no pudelītes ēdamais bezmaz pats līst mutē, un krūti viņš vairs vispār negrib redzēt. Iemācās sūkt pudeles knupi, un otrreiz mācīties citādāk dabūt ēdamo negrib.
Un cik ilgi slauksieties tādā gadījumā? Esmu lasījusi māmiņu pieredzi, kas to ir darījušas 3, pat 7 mēnešus - nu, ziniet, lai cik ļoti es būtu par zīdīšanu, es to nedarītu. Tas ir trīskāršs darbs: atslaukt, izbarot, mazgāt pudelīti un pumpi. Un to visu reizi 2-3 h diennaktī. [Smailijs, kas nošaujas]. Tā nu krūtsbarošana izbeidzas 1. vai 2. mēnesī... jo nemitīga cīņa, jo slaukšana NAV tas pats, kas zīšana, no tās piens bieži vien nevis vairojas, bet iet mazumā. Saku godīgi, kas es padotos nedēļas laikā.
Jā, protams, ir daudz bērnu, kas prot vienlīdz labi ēst krūti un no pudelītes. Negribu pārspīlēt un teikt, ka šī ir tā lielākā problēma un nepareizākais ieteikums visos gadījumos. Tomēr, ja iemesls, kāpēc ķeraties pie pudelītes, ir tas, ka jaundzimušais neprot satvert krūti, tad ir diezgan droši, ka viņš to tūlīt arī pat negribēs mēģināt, gaidīs pudelīti... Tādos gadījumos atslaukto pieniņu vai maisījumu var iebarot ar šļircīti (pirmajās dienās jau tā porcija tik maza, ka tas ir reāli izdarāms) un nekavējoties vērsties pie kādas zīdīšanas konsultantes, kas palīdzēs pielikt bērnu pie krūts. Jā, laikam jau jābūt gatavam arī uz to, ka dzemdību iestādes personāls šļircīti uzskatīs par jaunmodīgu māžošanos.
Piebildīšu, ka runāju par gadījumiem, kad pudelīti iesaka jaundzimušajiem, kuri neatrodas intensīvajā terapijā, kuriem krišanās vai neņemšanās svarā nav kļuvusi jau kritiska vai tml.
Sekas: nepietiek piena. Krūts tiek mazāk zīsta, maisījums ilgāk pārstrādājas, tāpēc vienas pudeles dēļ var palaist garām vairāk nekā vienu iespēju/vajadzību likt bērnu pie krūts. Tas piena ražošanos, kā zināms, neveicina, gluži pretēji.
Pat papildus atslaukšana, ko dažreiz iesaka piena vairošanai, var nepalīdzēt, jo neviens nav izgudrojis tik efektīvu sūknīti kā māte daba iedevusi pašam zīdainītim.
Šis laikam ir arī stāsts par to, kas ir norma. Norma tomēr drīzāk ir dabas radītais barošanas veids un līdzeklis, kas nodrošinājis cilvēka sugas izdzīvošanu daudz, daudz ilgāk nekā tādi cilvēces sasniegumi kā mākslīgās ēdināšanas produkti. Jā, mātes piens pārstrādājas ātrāk nekā maisījums, bērns, iespējams, ēdīs biežāk un gribēs zīst ilgi, bet tas nenozīmē, ka mātes piens ir sliktāks un mazvērtīgāks. Nemērām taču pārtikas kvalitāti pēc treknuma un sātīguma vien, vai ne?
Ja bērnam ir ļoti mazs svara pieaugums un citas acīmredzamas problēmas, kas liecina par to, ka viņš ir nepietiekami paēdis, tad droši vien nāksies ķerties pie palīglīdzekļa - maisījuma, bet žēl, ka ir tik maz pediatru, kas vēlas un spēj tajā visā iedziļināties un saprast problēmas cēloni, nevis tikai ieteikt fikso risinājumu, paķerot no galda piezīmju lapiņu ar uzdrukāto reklāmu... Vairāk iedziļinātos, būtu daudz, daudz vairāk zīdītu, nevis mākslīgi barotu bērnu.
Sekas: lieks stress un pārsteidzīgi secinājumi, ka piena nepietiek.
Bieži neizdodas atslaukt tik, cik bērns reāli var izzīst. Krūts nav trauks, tas ir dziedzeris, kas ražo pienu arī tad, kad bērns zīž, un pienam vēl arī vajag pareizajā vietā pieplūst, lai tas būtu dabūjams ārā. Zīdaiņa darbošanās pie krūts to visu panāk, gan ar pareizajām mehāniskajām kustībām, gan arī izraisot mammai pareizās sajūtas, kas liek nostrādāt attiecīgajiem hormoniem. Slaukšana to var arī nepanākt.
Sīkāk par šiem procesiem labi aprakstīts bukletā Zīdīšanas ABC.
Sekas: bērns pierod pie uzgaļa un krūti bez tā neņem. Tālākās sekas: veidojas piena sastrēgums vai nepietiek piena. Kāpēc? Lai krūts efektīvi iztukšotos un piens ražotos, tā ir kārtīgi jāizēd. Lai tas notiktu, ļoti svarīgs ir pareizs krūts satvēriens, un ar uzgaļiem to panākt nevar!
Man šajā aspektā ir konkrēta pieredze. Man nav krūtsgalu. Vēlāk izrādījās, ka var bērnu arī tādā gadījumā pielikt pie krūts, bet sākumā es to nepratu. RDzN man arī neprata palīdzēt. Tā nu ieberzāmies ar tiem uzgaļiem uz ilgāku laiku, jo mazais pie viņiem ļoti ātri pierada un pūlēties bez tiem negribēja, dumpojās, pat ja dažas reizes tajā pašā dienā bija paēdis bez uzgaļiem. Par laimi, man i piens ražojās labi, i labi plūda, bet, tiklīdz būtu kāda problēma ar šīm lietām, domāju, ka tie uzgaļi būtu reāls traucēklis, kā teica arī zīdīšanas konsultante. Ikdienā tie bija briesmīgs čakars - te nav pa rokai, te nokrīt zemē, kaut kur ārpus mājas vispār murgs. Priecājos, kad bērns 6 mēnešu vecumā beidzot saprata, no kurienes gardums nāk, un vairs uzstājīgi nemeklēja uzgali.
Un, protams, ir gana daudz arī veiksmes stāstu, ka ne uzgaļi bērnam sajauc prātu, ne arī rodas problēmas no to ilgākas lietošanas. Bet, ja es būtu zinājusi, ka ir šī pierašanas iespējamība un ka tie ir tāds čakars ikdienā, būtu nekavējoties, vēl RDzN esot, sazinājusies ar konsultanti.
Šo postulē arī vairums pediatru. Palieku pie viedokļa, ka bērnam, kurš ēd tikai un vienīgi krūtspienu, papildus ūdens regulāri nav jādod, un pirmajos mēnešos tas var būt pat kaitīgi. Var tas būt kā ārkārtas gadījums, piemēram, ļoti karstā dienā, bet noteikti ne regulārs pasākums. Pirmajos 2-3 mēnešos ir svarīgi ņemties svarā, tad kāpēc aizpildīt bērna kuņģīti ar bezkaloriju šķidrumu, radot viņam mākslīgu sāta sajūtu? Tāpat arī ir vēlams izmantot katru iespēju likt bērnu pie krūts, lai nenojūk pieprasījuma-piedāvājuma līdzsvars (zināms, ka, jo vairāk izzīž, jo vairāk ražojas). Krūts piens satur ūdeni, it īpaši tas piens, kas izdalās ēdienreizes sākumā.
Biežākais pretarguments: "Vai tad jūs paši varat no piena padzerties?" Nē, es nevaru, bet es arī nevaru no piena paēst un vēl uzaudzēt jaukas speķīgas krociņas. Es neesmu zīdainis ar zīdaiņa gremošanas īpatnībām.
Vai vēlāk būs grūti pierunāt bērnu dzert tīru ūdeni? Domāju, ka nē, ja bērns zinās, ka saldais šķidrums nāk no krūts, bet no citurienes - svaigs, veldzējošs ūdentiņš. Nevis atkal kaut kas salds. Un, ja bērns, kurš ēd gan piebarojumu, gan krūti, negrib īpaši daudz dzert ūdeni, tad, manuprāt, nav ko daudz satraukties, krūtspiens joprojām ir krūtspiens ar to pašu ūdens saturu. Pieņēmu, ka ir padzēries no krūts, ja negribēja ūdeni.
Mans puika labprāt dzer ūdeni kopš 6 mēnešu vecuma. Viņam patīk gan pats dzeršanas process, gan arī garšo ūdens, karstā laikā labprāt dzer daudz.
Protams, par to, ka jādzer ūdens, kad sistēma noņemta, piekritu (galu galā bērnam vēl bija arī viegla caureja un iepriekšējā naktī drudzis), padzēra, nevēma, tikām arī bez tās negaršīgās putras apēšanas mājās. Viena māsiņa arī piedāvāja maisījumu, ja jau putru neēdot, tad tūlīt uzreiz nopūtās, ka bērns jau neēd no pudelītes, ak un vai. Varētu padomāt, ka maisījums ir vairāk ēdiens nekā mammas piens. Lielisks piemērs, ko homo sovjeticus , kas joprojām dzīvo un uzvar gan omju, gan tantiņu, gan arī ārstu un bērnu māsu iemiesojumā, domā par mātes pienu - ne ēdiens, ne dzēriens, mistiska figņa kaut kāda. Un norma ir bērns ar pudelīti mutē. Pie krūts - tas jau ir kaut kas ekstra.
Zīdīšanas konsultantēm. Mazāk pediatriem, diemžēl. Ir arī konsultantes, kuras palīdz bez maksas un ne tikai Rīgā. Atrast var portālos KKM un Cālis, kur ir iespēja uzdot jautājumus arī forumā.
Zīdīšanas ABC
www.kkm.lv (lai gan viņi daudz ko pārspīlē, informācija par zīdīšanas biežumu un to, kā saprast, vai pietiek piena, ir ļoti laba).
www.kellymom.com - angļu valodā, praktiski visi iespējamie jautājumi aplūkoti, un nevis vienkārši "es tā dzirdēju/izdomāju", bet balstoties uz medicīniskiem pētījumiem.
Gari neizplūdīšu, jo vispār jau sajūtas pēdējās nedēļās variē starp laimi par šo neapšaubāmi brīnišķīgo pieredzi manā dzīvē un dusmām, ka karote un bļoda pa gaisu un atkal pieprasa krūti, un jau nogurumu gan no dienas, gan nakts ēšanām. Mazulis jau izaudzis no bēbīša vecuma, ir jau gads un četri mēneši! Šobrīd cītīgi piestrādāju pie dienas ēšanu mazināšanas, jo pēc mēneša jāatsāk strādāt, auklītei būs jātiek galā un jāpieradina bērns ēst lielākas cita ēdiena porcijas.
Bet šīs raizes tomēr atsver tie daudzie jaukie brīži. Man patīk, kā viņš nomierinās un iesnaužas pie krūts. Pa dienu pienāk, apķeras ap kaklu un cieši, cieši piespiež vaidziņu - tad zinu, ka dikti vajag, bet akurāt 5-10 min vēl var atlikt. Ja raušas klēpī un saka "mamm-mamm-mamm", tad vairs nevar atlikt. Ēdot sameklē un virpina rociņā matu šķipsnu. Paēdis šad tad ar platu smaidu pasaka "iss" ("viss"). Tas viss ir tik jauki!
1. Bepanthen un Purelan ziedes apskādētiem krūtsgaliem. Bepanthen ir dziedējošāks, Purelan aizsargājošāks, it īpaši pret sausu ādu, svarīgi lietot jau profilaktiski, pēc burtiski pirmās zīdīšanas reizes. Vai apjautātos forumā pēc svaigas pieredzes, kas ir labs no šādiem līdzekļiem.
2. Nurofen šļircīte. Nurofen zālēm līdzi nākošā šļircīte ir ļoti ērta, lai vajadzības gadījumā iebarotu zīdainim atslaukto pieniņu.
3. Zīdīšanas konsultantes tālruņa numurs. Ideāli, ja tā būtu vecmāte, kas gājusi speciālos kursos zīdīšanas konsultantiem.
4. Speciālais barošanas krūšturis bez stīpām pirmajām dienām, izmēru lielāks nekā man parasti vajag.
5. Krūšturu ieliktņi.
6. Krūšu uzgaļi, ja nu tomēr atkal man neizdodas bērnu citādi pielikt pie krūts. Pēc iespējas plānākus, toreiz tie bija Medela, nopērkami RDzN aptiekā.
1. Uzreiz zinātu, ka barošana pēc pieprasījuma nenozīmē tikai gaidīt, kad bērns ieraudāsies. Mans tikko dzimušais dēliņš bija liels guļava un vispār neraudāja. Sākumā savus neveiksmīgos mēģinājumus pielikt pie krūts arī saistīju ar to, ka viņam negribas. Sanāca tā, ka nedaudz par ilgu viņš bija nepaēdis, par ko mocījos šausmīgos pašpārmetumos. Nu zināšu, ka jaundzimušais jāliek pie krūts vismaz reizi 2-2,5 h, un, ja neizdodas reizi 3 h pazīdīt, tad ir jāceļ trauksme nekavējoties.
2. Ieviestu knupīti, ja pirmajās dienās izdotos uzreiz veiksmīgi pielikt bērnu pie krūts. Tomēr. Šoreiz baidījos, jo problēma bija tieši ar krūts satveršanu, negribēju vēl jaukt knupi iekšā. Kad jau atmetu cerības iedot krūti bez uzgaļa, bija par vēlu, knupi spļāva ārā. Nav jau tā, ka briesmīgi grūti bez tā iztikt, turklāt nebūs jāatradina, tomēr nākamreiz mēģināšu.
2. No kāda 5.-6. mēneša ieviestu režīmu ēšanā pa dienu. Nu jau pazīstu sevi, zinu, kā man tur tas piens ražojas, vairs nebaidītos no tā, ka tas mazināsies. Ar šo bērnu man sanācis drusku haoss, nepratu zīdīšanu pēc pieprasījuma veiksmīgi sakoordinēt ar piebarojuma ēdienreizēm. Ar nākamo bērnu es, domāju, sekošu BVĒ principiem pilnībā, pat ja tas nozīmēs, ka piebarojumu sākam salīdzinoši ļoti vēlu, ja būs vēlais sēdētājs, tomēr arī tādā gadījumā vairāk kārtības dzīvē nāks par labu. Kaut arī galīgi neesmu režīma cilvēks un vēl pašai nāktos iespringt, lai pašas izdomāto režīmu daudzmaz ievērotu. Protams, bērni ir dažādi, varbūt arī ar citādu bērnu tas viss organizētos pavisam citādāk.
Vissvarīgākais man šķiet speciālais barošanas krūšturis, ar priekšpusē atķibināmu bļodiņu. Pirmie divi tika uz ātru roku nopirkti Prismā, atbilstoši tobrīdējam "advancētajam" krūšu izmēram. Kad "Pamelas efekts" bija beidzies, gādāju speciālos barošanas krūšturus, ko valkāt ikdienā. Ilgi meklēju, līdz atradu vienā ārzemju internetveikalā tādus, kas nav ar mežģīnēm, ir vienkārši gludi, ar stīpiņām un melnā un bēšā krāsā. Ļoti priecātos, ja tādi būtu vienkārši nopērkami tepat, jo nevaru gadiem ilgi iztikt bez tādiem savā garderobē, lietojot kaut kādus bezformīgus izstrādājumus vai mežģīņotus brīnumus, kas izspiežas zem ciešāka un plānāka apģērba un ir tādās krāsās, ka pusi mana apģērba ar tiem valkāt nevar. Aha, zīdīšana mēdz būt arī pasākums gadu garumā, ne mēnešu vai nedēļu, tā ka veļas ziņā man nekādu kompromisu.
Ļoti jauks raksts!😀
Man kad piedzima mazais tad ar šo dzemdibu nama konsultanti sanāca tāds nepatīkam gan pārsteigums gan vilšanās un kopumā biju ļoti dusmīga un nesaprašanā.
Tātad kad mani no ķeizara aizveda uz palātu mazais gulēja teica,lai vēl neceļ,kad taisos barot ,lai pasauc parādīs.
Ok mazais piecēlās un pasaucām konsultanti,bērniņu baroju guļot uz sāna,izņēmu krūti un pēkšņi konsultante sagrābj manu krūts galu un stūķē bērnam mutē,man tas tā iesāpējās ka automātiski ar roku nogrūdu nost viņa laikam apvainojās un aizgāja prom,es vēl brīdi biju šokā,bet nu tā kā man bērns bija jābaro mēģīnāju pati to darīt, otrā rītā nomainijās maiņa un otra konsultante arī neko nepalīdzēja tik aizņemta izskatījās,ka man pat neērti bija traucēt,tā nu es pati visādi mēģināju,krūts gali bija drausmīgi sāpīgi,liku pie krūts un raudāju,bet pēc 2ned izmēģinot dažādus veidus (nebiju neko nekur lasījus darīju pēc sajūtām) man krūts gali bija sadzijuši un barošana bija viegla.
Bet nu katrā ziņā esmu vīlusies šajās divās krūts barošanas ''speciālistēs'' man prieks,ka pati saviem spēkiem to paveicu un nepadevos,jo bija brīži kad šķita es tak to nevarēšu.