Mūsu pieredze ar krūts barošanu

Jau pirms mazais bija piedzimis, zināju, ka barošu ar krūti. Ar vīru bijām pirmsdzemdību kursos, kur stāstīja par barošanu un teica, ka tā bērnu aprūpē ir visgrūtākā lieta, jo ir jāiemācās, kā bērnam pareizi satvert krūti, citādi mammai traki sāpēs. Toreiz nodomāju, ai, kas nu tur var būt grūts. Bērns ēd, mamma laimīga un viss kārtībā. Ai, kā es maldījos.

Diemžēl dzemdības bija sarežģītas un beidzās ar ķeizaru, tāpēc nepiedzīvoju skaisto un tik gaidīto mirkli, kad bērniņu uzliek uz krūtīm. Pēc operācijas mazo sabučoju un viņu aiznesa prom un pēc tam tikai pēc 5 stundām atkal redzēju savu mazo puisīti. Māsiņa atnesa mazo un pielika pie krūts - ai, cik tas bija sāpīgi. Māsiņa teica, ka mazais krūti satver pareizi, tomēr ieteica lietot silikona krūšu uzgaļus, jo man krūšu gali bija pārlieku ievilkti uz iekšu. Tā nu viņa iedeva tos. Slimnīcā man šķita, ka bērns raud visu laiku, bet pie krūts kļuva mierīgs. Tomēr man barošana likās īstas mocības. Māsiņa uz nakti piedāvāja pudeli ar maisījumu, sakot, ka "jums taču būs vieglāk". Toreiz nespēju ne par ko domāt, biju apdullusi, jo viss nerisinājās tik rožaini, kā biju iecerējusi, un tā nu es pudeli pieņēmu. Vienu reizi naktī iedevu pudelīti ar maisījumu, pārējās reizes sakostiem zobiem turpināju barot, lai gan man likās, ka tur jau nekas ārā nenāk (biju gaidījusi piena upes un ķīseļa krastus). Nākamajā dienā bērnu daktere jautāja, vai bērns pie krūts neguļ, jo viņš pārāk nokrities svarā. Jā, tā bija, viņš aizmieg. Atkal noraudājos, biju pārliecināta, ka jau otrajā dienā esmu izgāzusies mammas lomā. Centos neraudāt, tomēr slimnīcā visu laiku raudāju, tāpēc varbūt arī mazais bija nemierīgāks. Trešajā dienā slimnīcā pēkšņi pamanīju, ka piens sāk daudz tecēt un biju tik priecīga - jā, man ir piens! Un pat beidzot mazajam bija pirmā atraudziņa, kas nozīmē, ka puncis pilns. :) Tomēr krūtis palika arvien sāpīgākas. Izrakstoties no slimnīcas, māsiņa brīdināja, ka man piens jāatslauc, jo citādi iedzīvošos mastītā.

Tā nu braucot mājās, iegādājos bepanthen ziedi un Multi mam kompreses un krūšu uzgaļus. Visu laiku šķita, ka krūtis ir karstas. Vakarā bērnu liekot pie krūts, raudājām abi ar bērnu - es no sāpēm, mazais no tā, ka nemāk paņemt krūti. Tās bija tik pilnas, ka viņš nespēja paņemt krūti. Aiz izmisuma nezināju, ko darīt. Bija pusdeviņi vakarā, visas aptiekas jau tūlīt būs ciet, mēs arī nedzīvojam pilsētā, bet ārpus Jelgavas. Tomēr steidzāmies un braucām uz Jelgavu, kur vēl vaļā bija Čipolino veikals un tur nopirkām manuālo piena pumpīti. Braucām mājās, izpētījām lietošanas instrukciju. Vīrs man palīdzēja pumpēt, jo man nebija spēka, vēl piebilstot, ka "nekad nebiju domājis, ka nāksies savu mīļo sieviņu slaukt kā gotiņu". No vienas krūts nāca daudz pieniņa, bet no otras arī asinis. Tad nu devu mazajam pudelīti ar to tīro pieniņu - kā viņš dzēra! Tad nu darījām tā - pa nakti vienu reizi vīrs mani nemaz necēla augšā, bet deva pudelīti ar atslaukto pienu, lai es kaut cik varu pagulēt. Tomēr paturējām arī prātā to, ka nevar barot tikai ar pudelīti, jo citādāk viņš no krūts atteiksies. Pirmā nakts pēc slimnīcas likās ļoti traka - pabaroju bērnu ar krūti un jutu, ka kreisā roka paliek tāda dīvaina, pēkšņi vairs nejutu ne kreiso roku, ne kāju, par ne vaigu. Tas bija briesmīgi, bet par laimi pēc desmit minūtēm pārgāja. Tā kā man līdz 14 gadu vecumam bija bijusi epilepsija, tā varēja būt atgriezusies (par laimi, tā bija pēdējā reize). Nākamās dienas arī nodzīvojos tā visu dienu slaukdama savu pienu, jo krūtis bija pilnas un dega. Pa nakti liku kāposta lapas, biezpiena kompreses (man likās, ka es smaržoju pēc veca ledusskapja). Tās vismaz spēja atveldzēt sāpes. Tās reizes, kad bērnam devu pudeli ar atslaukto pienu, bija atvieglojums, bet krūts došana bija tīrās mokas. Visu laiku gaidīju, kad kāds pateiks "beidz taču mocīties, dod maisījumu". Bet visapkārt  skanēja tikai "drīz jau sāpes pāries, mātes piens vislabākais". Bet kā tas var būt vislabākais,  ja tik ellīgi sāp? Tā es visu laiku domāju.  Turklāt kādu rītu pamodos ar mežonīgām galvassāpēm, drebuļiem. Temperatūru 39. Sabijos, ka nevaru bērnu barot, aplipināšu ar kādu vīrusu. Aizsūtīju vīru, lai pērk maisījumu. Pati skrēju pie dakteres. Viņa saka, ka labākais ārsts būs bērniņš, lai lieku pie krūts pēc iespējas biežāk, jo ir izveidojies piena sastrēgums. Tā arī darīju un palika labāk. Tomēr vēl arvien domāju - ja es sākumā biju nosolījusies bērnu barot līdz gadam, tad labi, ja 3 mēnešus izturēšu.

Tā pienāca bērna 2 mēneši un sapratu, ka man vairs nesāp. Nu sāku izbaudīt šo procesu - tas ir mūsu laiks, mirklis divatā, kad var aizmirst par visu, turklāt es varu tajā laikā izgulēties, jo mans mazais tieši pie krūts aizmiga. It kā jau slikts paradums, tomēr biju lasījusi, ka tā ir bērna lielākā laime - aizmigt pie mammas krūts, jūtot silutumu un drošību. Tā nu es viņam nevarēju to liegt. Sākumā biju domājusi bērnu barot pēc pulksteņa, tomēr mans mazais gribēja biežāk. Man ārste teica "bērns taču nepazīst pulksteni, jādod tik bieži ēst, cik viņš grib". Un tas bija bieži - lai gan sapratu, ka es viņam kalpoju arī par knupi. Jo, lai kā es centos iemānīt 5 dažādus knupjus vairāku mēnešu garumā, viņš tos neatzina. Bet zīšanas reflekss viņam spēcīgs, tāpēc māmiņa ir labākais knupis!

Vienīgā mūsu problēma bija - mazais vēl arvien mācēja zīst tikai ar uzgali. Tā nu es visu laiku uztraucos, ka tik nepazūd abi divi uzgaļi. Vienu brīdi viens bija pazudis un tad, kad to atradu, man bija tādi svētki! Tomēr 6 mēnešu vecumā  pa nakti aizlirsu uzgali uzlikt un secināju, ka viņš tomēr māk ēst tāpat, kopš tā laika neizmantoju.

Arvien vairāk pārliecinājos, ka krūtsbarošana ir tik daudz vieglāka un ērtāka par pudeles došanu - mātes piens vienmēr pieejams, vienmēr pareizā temperatūrā, nav pa nakti jāiet vārīt ūdens. Kad mazajam bija trīs mēneši, braucām pirmajā braucienā uz jūru. Tad devos viņu pabarot t/c "Spice" veikala "Mothercare" barošanas istabiņā, kur viss nepieciešamais arī autiņu nomaiņai. Vienreiz esmu barojusi arī publiskā vietā - vilcienā, kur neviens uz mani neskatījās, jo reāli jau neko redzēt nevar. (Īstenībā nedaudz dīvaini, ka milzu dekoltē, kur nav vairs nepieciešama liela iztēle un var redzēt visu, skaitās norma, bet mazuļa barošana, kur neko nevar redzēt, ir tabu).

Piena banka man bija neliela izveidota, lai gan man nebija īstas nepieciešamības, jo man mazais vienmēr bija līdzi. Vienu reizi, kad es mazajam bija 4 mēneši, gāju klausīties K. Hēlas lekciju par hendlingu, tad mazo pirmoreiz atstāju pie manas mammas,tad viņš atkal pēc ilga laika dabūja pudeli ar manu atslaukto pienu.

Saskārāmies arī ar punča sāpēm. Vienu laiku neēdu gandrīz neko, tāpat mazais brēca. Tad sāku ēst gandrīz visu. Biju jau izdomājusi diagnozes "laktozes nepanesamība" u.tml, lai gan vienīgā diagnoze laikam jau bija "mammas nervi".

Kad pienāca mazā 4 mēneši,man arvien vairāk prasīja "vai tad tu tam bērnam neko nedoši paēst? Kur tad ar pienu var pārtikt?" Bet var gan. Zaķis ņēmās svarā ļoti labi, gandrīz kilograms mēnesī. Turklāt pa nakti gulēja 8 stundas (tas gan ilga tikai no divu līdz 6 mēnešu vecumam).  Es biju nolēmumi, ka barošu mazo ekskluzīvi līdz 6 mēnešu vecumam un tāpēc viņš tikai 6 mēnešu jubilejā dabūja savu pirmo ķirbīti. Līdz gada vecumam manam mazjam pirmajā vietā bija mātes piens un pārējie produkti tikai pagaršošanai, piena produktus un gaļu tikai pēc gada jubilejas sāku dot. Apkārtējie gan jau domāja, ka bērns tad droši vien būs izlepis un neko neēdīs, bet nu viņam ir gads un 10 mēneši un neko nebrāķē - mīļākais ēdiens ir loki ar krējumu un kotletes. Lai gan nē, pats mīļākais vēl arvien ir mammītes piens! (To saku es, kas bija domājusi barot bērnu līdz 3 mēnešiem).

Liela krīze bija tieši bērna gada jubilejā - es aslimu un man vajadzēja lietot antibiotikas un bērnu nedrīkstēju barot. Tā bija smagākā nakts manā mūžā. Jo mazais nesaprata, kāpēc mamma, kura līdz tam piena kanniņas deva visu laiku, nu vairs nedod.Mēģināju iebarot pudeli ar maisījumu, tomēr viņš to neatzina. Sapratu, ka mēs abi neesam gatavi šādam pēkšņam barošanas noslēgumam un pēc nedēļas, kad zāles bija izdzertas un bērns atkal varēja dabūt manu pienu, viņš atkal bija laimīgais, apaļais bērniņš!

Vēl par apģērbu - pirms dzemdībām iegādājos speciālo barošanas krūšturi, kas bija ļoti noderīgs pirkums. Lai gan vēlāk iemanījos, ka arī parasts krūšturis, tāds vaļīgāks, ir labs. Citu speciālo apģērbu man nav. Tomēr izvēloties drēbes, piedomāju, lai ne tikai skaisti izskatās (jo barojošai māmiņai jābūs skaistai, lai būtu laimīga, tad arī mazais būs laimīgs), bet lai var viegli bērnu pabarot.

Noslēgumā vēlos teikt, ka, lai cik grūts bija sākums, tas bija to vērts. Krūts barošana ir viens no laimīgākajiem brīžiem manā dzīvē, jo nekas nevar aizstāt to skatu, kad mazais, pieglaudies pie manis, uzlicis savu maziņo plaukstiņu uz krūts, skatās uz mani ar savām lielajām actiņām. Šis bērna nevainīgais skatiens vienmēr man liek acīs sariesties asarām, jo neko tīrāku, šķīstāku savā dzīvē nevar redzēt. Šo skatienu vēl nav sadragājusi brīžam ļaunā (tomēr manā skatījumā vairāk laimīgā) pieaugu''so pasaule. Es uzskatu, ka piens veidojas galvā, jo es tikai pašā sākumā, pēc tam nevienu brīdi nedomāju, ka man nav piena. Krūts barošana palīdzēja pārvarēt dažādas emocionālās krīzes, zobu nākšanas sāpes (tikai kad zobi iznāca, ome tos pamanīja). Biju baidījusies, vai mazais man nekodīs, jo viņam jau 4 mēnešos iznāca pirmie zobi, tomēr nē, viņš ir man iekodis degunā, tomēr viņš zina, ka krūts ir svēta lieta un tur nedrīkst kost. Manuprāt, vajag nedaudz paciest tās sāpes, kas sākumā var būt, un ja tu izcīnīsi šo cīņu, tad piedzīvosi daudz skaistu mirkļu! Vajag sev ticēt, paļauties uz savu intiīciju un viss izdosies! Lai visām laimīgi, paēduši bērniņi un laimīgas, apmierinātas māmiņas! :)