Superbēbītes māmiņas dienasgrāmata: Mūsu lielā meitene!

Šo mēnesi, daudz biežāk nekā citus es pieķēru sevi pie tā, ka domāmju par skumjām. Par skumjām, ka laiks ir paskrējis tik ļoti ātri! Jau atkal un atkal izcilāju sajūtas kādas bija, kad mazā piedzima, atkal un atkal par sevi pasmējos, jo likās, ka ar neko netikšu galā, atkal un atkal sapratu to, ka nekā no tā visa vairs nebūs! Nebūs tā mazā kunkulīšā, kurš nespējot noturēt galviņu bija gatavs gulēt uz punča teju 24 stundas diennaktī.. un šīs domas un sajūtas man vēljovairāk liek baudīt, izdzīvot un izgaršot ik mirkli ko esam kopā! 

Kad Līna piedzima, man šķita, ka pēc 3 mēnešiem jau būšu gatava mesties darbos  - pat šobrīd tā īsti līdz galam veel neesmu.. Es nespēju aiziet - nespēju atstāt, nespēju pieļaut, ka kaut ko nokavēšu! Es, protams - izeju no mājas, 2x nedēļā uz pusi dienas pastrādāt, lai mazliet izvēdinātu galvu, tikmēr mazā paliek ar tēti, tomēr, ja šobrīd jāiedomājas, ka katru dienu - un satieku viņu tikai vakarā - nē, nē, nē! Laikam ne! Šitā mammīte vēl grib padzīvoties :) un tā nu ar mēs dzīvojamies! Katru stundu, dienu, nedēļu.. 

10 mēnesis - lielais attīstības sprādziens ir piebremzējies un ikdiena ar pāris izņēmumiem, protams, ir diezgan paredzama! 

Ja par ēšanas paradumiem šajā vecumā - tad ik pa laikam miksējas BērnuVadītaĒšana ar karoti mammas rokās :) Atzīšos godīgi - cepuri varu noņemt to mammu priekšā, kurām pietiek pacietības, lai tiktu galā ar to visu, kas rodas pēc tam, kad bērns iepazīst dārzeņus, augļus, putras un mēģina to visu dabūt mutē! Man pietiek ar vienu reizi dienā :) Tik daudz varu :) jo pēc tam ir jāmazgā ne tikai pati jaunkundzīte, bet arī suņi, kas stāv apakšā pie krēsliņa un gaida visu, kas nokritīs zemē, paklājs, kuram vienmēr aizmirstas uzklāt virsū kādu plēvi vai ko tml., nerunājot jau par pašu krēsliņu - tas ir kā nomūrēts :) drēbes vispār nepieminu! ar visām lacītēm, plastikāta krekliņiem viņa pamanās kartupeļus un kabačus sabāzt visos kaktos. Labi, ka viņas drēbēm vēl nav kabatu - būtu noteikti pilnas ar pusdienām :) 

Bet tad nu pie galvenā - ēdienkarte: 

6:30 - 7:00 - Mostamies! Parasti priecīga, ar dzīvi apmierināta, jo tuvāko pusstundu varēs pavadīt lielajā gultā dauzoties ar tēti. Es tikmēr cīnos ar lielā bērna miegu :) 

7:00-7:30 - Brokastis - gan lieliem, gan maziem.. Nu pa starpai - visādas dušas procedūras, autiņbikšu maiņa un mantu pārbaude - (tas viņai patīk - uzreiz no rīta ķerties klāt sakārtotajām mantām, lai izskatītos kā iepriekšējās dienas vakarā :P ) 

Brokastīs ierasts - putra! Dažādas putras. Auzu, 4, 5 graudu, rīsu, bulgurs. putraimi, prosa.. viss kas ir izmēģināts. un tad nu dažādās kombinācijās ar augļiem - banāniem, persikiem, āboliem, bumbieriem, meloni, mellenēm, arī zemenēm.. Putras  vāru tikai ūdenī. 

7:30 - 9:00 - Gāžam riņķī māju - no rīta enerģijas daudz :) Spēle ar bēgšanu, gāzes plīts pēršana, dusmošanās uz lampām- jā - Līna ļoti aktīvi komunicē - ar visu! 

9:00 -10:30,11:00 - Kaut kāds miegs uznāca :) šādu izteiksmi nolasu viņas sejā pirms miega, jo it kā varētu kalnus gāzt, tomēr, jāiet pasnaust! 

11:00 - mamma savus dārzeņus var ēst pati, jo rīta putra sātīga un apetīte pamostas tik ap 12tiem..

12:00 - pusdienas - viss atkarīgs no mammas garastāvokļa ko celt galdā - šajā vecumā jau esam iepazinušas teju visu, vienīgais ar ko bremzēju ir citrusaugļi un piena produkti! Jāpiebilst, ka burciņu ēdieni man nesimpatizē vispār, tādēļ - viss ko vien varu, to arī gatavoju. Absolūts favorīts noteikti ir kartupelis, dažādās kombinācijās, bet par pamatu bieži vien kalpo arī dažādas putras kopā ar dārzeņiem. Savvaļas rīsi, griķi, kartupeļi, pilngraudu makaroni, bulgurs, putraimi - reizēm arī vieni paši, ja dārzeņi mājas beigušies, bet no dārzeņiem - kartupeļi, kabači, ļoti meitai garšo fenhelis, ķirbis, burkāni, avokādo, puķkāposts, brokolis - tas viņai ne visai, spināti.. - un visus šos dārzeņus esmu viņai devui pagaršot arī svaigā veidā.. Gaļa - tālāk par tītaru, trusi un vistu tikuši neesam, bet šķiet, ka pagaidām pietiek, zivis garšo un arī ēdam - pagaidām - lasis, menca, forele. 

Mutē jau 6 zobi un meita ir iemācījusies smuki košļāt, piemēram - gaļiņu iedodu lielākos gabalos, lai pati cīnās - uzminiet, kas ir tajos brīžos viņas lielākie draugi?? Jā, abi mazie rējēji sēž rindiņā un gaida, kad no mazajām plaukstiņām kaut kas izvelsies ārā! :) 

15:00-  otrās pusdienas - ēdam to pašu ko pusdienās ar kādu papildinājumu, proti - piena produkti - biezpiens, kefīrs, lakto ( to ar gariem zobiem)

18:00-19:00 - kā kuro dienu - ja dzīvojam pa māju, tad ēd vēlāk, ja kaut kur darbojamies un ļoti aktīvi atpūšamies, tad skaids, ka apetīte atmostas agrāk! šajā laikā jau atkal laiks putrai - pārsvarā ar augļim, li'dzīgi kā no rīta, tomēr reizēm vakaros arī kāds jogurts, kuram pievienoju augļus. Meitai garšo :) 

22:00 - laiks snaudai - laižam gulēt, bet pirms miega, kad visas nepieciešamās procedūras viektas - mamm, vien pien' pudelīt, lūdzu ;)  - Te nu izēd jaunkundzīte 180g un ir gatava saldam, gandrīz pašam saldākajam miegam :) 

02:00 - naksniņas - mamm, vēlvien pudelīt' , lūdzu :)  - te nu ceļamies naktī, lai tiktu vēl pie 180g piena - ehh - tik daudzi ik pa laikam liek manīt un ''smalkjūtīgi'' norāda, ka kur tad nu vairs - 10 mēnešos jau visu nakti bērnam jāguļ - ziniet ko - ejiet taču,ka Jūs :) Mums ir labi :) 

nu lūk - rīts klāt :) aics jau vaļā ap 6iem, bet tad ļaujam vēl mammai ar tēti pagulēt.. Man tā patīk vērot šo rīta stundu, kad viņa ik pa laikam parbaudot vai mums vēl acis ciet,klusītēm, spēlējas savā gultiņā, runājas un gaida, kad mēs celsimies! Bet līdz ko pamana atvērtas acis - uhh, kas pa priekiem :) Smejas! :) 

Vispār jau - esmu laimīga, ka esmu laimīga, jo arī pirmais brauciens uz BKUS noslēdzies veiksmīgi, bez antibiotikām gan neiztikām, tomēr - vai vienmēr ir vērts mocīt bērnu ar kaut ko, šķiet, veselīgāku, dabīgāku, nekaitīgāku - ilgi un nezinot vai palīdzēs - noteikti ļoooooti diskutabls jautājums, tomēr - es piekritu antibiotiku kursam, jo sirds lūza skatoties, kad mazā mokās! 

Man jau likās, ka zobi - nu tas pēdējais acu zobs, kas jau kādu laiku līda un līda. Iesnas, šad tad ieklepojas, bet tad - vienu brīdi vairs īsti nesaproti - kas notiek. Nakts, bērns kliedz, ēst negrib, rok;as nepatīk, dziesmiņas nepalīdz, šūpojies cik gribi, dari ko gribi - nekas nepalīdz. Izmisums.. ok.. nogurums un miegs atgriežas.. Bet tad atkal un atkal, atkal un atkal. temperatūras nebija... Bet tas-  pēc pāris šādām naktim - klāt ir arī temperatūra - 39.4 - pirmo reizi - Nurofens un temperatūru idevās nodzīt.. Viss ok.. iesnas vēljoprojām, parādās jau nejauk;aks klepus.. man dikti nepatīk - zvanu savai māsiņai - izrunājām, ka skatīsimies kā būs tālāk - ko darīt utt.. vēl vienu dienu nodzīvojāmies, dzinu temperatūru lejā, apetīte bija, ēda labi, tikai, protams - gurdenāka un lēnāka jaunkundzīte bija kļuvusi.. nebija ar ko ķerenes spēlēt :P bet vakarā nākamajā - atkal tā temperatūra milzīga,, zvanu atkal māsiņai - viņa saka, nu ja nekrīt - saucam ātros! Jūtu kā iekšā viss plosās! Nedrīkst jau taisīt paniku, lai gan - mums jau, pat pie vismazākā kreņķa nodreb sirds, notrīc kājas, pārskrien šermuļi un te nu tas ir - savienojums NMP un mans bērns - NEgribu, negribu, negribu!   Temperatūru izdevās nodzīt, viss kārtībā, ātros nesaucu, tomēr no rīta pamodos un kā tāds klikšķis - viss, jābrauc! Uz BKUS! Nebrauktu, protams, ja nebūtu pazīstama daktere, kura, par laimi, tieši tajā rītā strādāja! Es laimīga un ar drošības sajūtu! Sazvanīju, sarunāju - braucam! 

Ko nu tur par ierastajām procedūrām iestājoties, viss kārtībā, sagaidījām savu kārtu un daktere saka - ņemsim asins analīzes. Nu labi - ko vajag, to vajag, nodomāja mammīte un gaidīja māsiņu - Līna jau tajā brīdī vēl nenojauta, kas gaidāms! Ak, 58 reizes kā minimums man gribējās mukt un teikt, ka brauksim mājās un gan jau kaut kā tiksim galā! Un ne jau tāpēc, ka kaut kas būtu slikti - nē, gluži otrādi - māsiņas darīja savu darbu, centās cik spēka, bet to, ka tas ir tik ārprātīgi sarežģīti - atrast bērnam vēnu - es nebiju iedomājusies. Centos cik spēju, lai māsiņam palīdzētu, jo Līna, protams, ka pretojās.. 

Pēc 4 mēģinājumiem,  beidzot tikām arī pie kaut kā - māsiņas jau gan domīgi grozīja galvu, jo šaubījās, ka būs pa maz - es teicu - būs labi, būs labi - pietiks Jums :) Bet neapskaužu māsiņas - viena lieta - paņemt bebītim analīzes, otra lieta - tikt galā ar tiem pārnervozējušajiem vecākiem! Ahh!! Es jau, paldies Dievam, tāda mierīga mate - zinu, ka vini dara, cik var un kā var, man domāt - pēc labākās sirdsapziņas! 

apskatīja mūs arī lors - ļoti jauka, jauna dakterīte, visu pastāstīja, kas ko kā - izrādās, ka tās naktis, kad mazā negulēja un nekādi nebija nomierināma -iemesls -sāpēja austiņas.. prasīja man vēl - vai tad jūs nepaskatījāties - jā dzmedību namā un mājās man regulāri stāsta, ka uzspiežot uz konkrēta punkta pēc bērna reakcijas var redzēt, ka bērnam sāp ausis :) Nu tagad es to zinu :) :) 

Asinsanalīze uzrādīja milzīgu (paaugstinātu) leikocītu daudzumu,  - bijām jau domājušas ar dakteri, ka paskatīsimies kāds tad tas rezultāts - varbūt iztiksim bez antibiotikām, tomēr, nē - dzērām Hinocil.. un pēc tam, kad jau otrajā dienā pēc zāļu dzeršanas sākuma, meita kluva par to, kas bija pirms slimošanas - dauzījās, spiedza, muka - sapratu, ka šoreiz tā intuīcija nebija nedz pārspīlēta, nedz nevietā! 

Nu jau - veselas un laimīgas :) šad tad kāds puņķis parādās, bet nu tad profilaksei ar jūras ūdentiņu deguntiņu paskalojam! 

Es mīlu savus bērnus par to, ka viņi ļauj mīlēt sevi - es mīlu savu dzīvi, jo tā man ik dienas ļauj mācīties no savām kļūdām, piedod man un atgādina, ja aizmirstas, kas svarīgs.. To laikam par laimi sauc! 

Kā vari nebūt laimīga mamma, ja šobrīd - skaties uz meitu, kura no maza kunkulīša ir izaugusi par jau pilnīgi apzinīgu bērnu, jaunu dāmu ar savām vēlmēm, raksturu un skatījumu uz dzīvi! Mazā dāmīte - sēž, ceļās kājās, rāpo, šļūc, dejo, šķirsta grāmatas, draudzējas ar brāli, pielien tētim, baro suņus, dauzas ar opi un omi, labprāt vizinās apkārt - un bauda dzīvi! un ļauj mums būt daļai no tās! :) 

Es varu teikti tikai un vienīgi lielu PALDIES savai ģimenei, ka šie 10 mēneši ir bijuši tik skaisti cik ir!