Mazās ciemaslotiņas

Ciemos mēs, protams, ejam, bet vienmēr padomājam, kas jāņem līdzi, lai bērnam būtu maksimāli ērti.

Kad man piedzima meita, ciemošanās bija ērtāka, jo vienlaicīgi bērni piedzima arī draudzeņu ģimenēs, līdz ar to nebija jāraizējas, vai tur būs bērnam piemērota vide un ko un kā bērns ēdīs. Vienmēr gan ņēmām līdzi ūdeni, autiņbiksītes, dvielīti un dažus liekus drēbju gabalus (zeķubikses, bodijs). Ja gājām ciemos kaut kur, kur bērnu necienāja, līdzi ņēmām (un ņemam arī tagad dēlam) biezeņa burciņu, graužamo cepumu, kādu augli.

Maiņas drēbes un autiņbiksītes nav jāņem līdzi tikai tad, ja dodamies pie maniem vecākiem - viņiem rezerves ir jau sagādātas:)

Protams, ir gadījies, ka vide ciemos nav īsti pielāgota mazajam rāpotājam. Ja tās ir tikai plīstošas lietas, tad izsekot mazulim ir mans uzdevums. Ja grīda ir ļoti netīra, tad gan izvairāmies uz tās likt savu mazo. Lai arī - ja tie ir tikai putekļi, tad drēbes var samainīt un rokas nomazgāt. Trakāk, ka ir mutē bāžamie gruži. Nekad gan svešā vietā neesmu neko tīrījusi vai mazgājusi...

Paskaidrot par to, kāpēc ciemos jāuzvedas citādi nekā mājās, vēl nenākas, bet lielā meita to jau zina tāpat. Man gan ir noveicies, jo meita man bija paklausīga un mierīga, bet tagad gan mazais dēlēns aug par īstu ūdenszāli:)

Pašlaik laikam nav tādas vietas, kur mēs ar bēbi neatgrieztos, lai vai kā, visur esam tikuši galā:)