Denīzei ir deviņi mēneši un divas nedēļas. Rāpot mazā dāma sāka 6,5 mēnešos, tūlīt arī sāka celties kājās. Kad bija astoņi mēneši jau tipināja gar gultas malu. Šobrīd viņa jau gar gultu var noiet kādus piecus ,sešus soļus. Spēlējoties ērtākā poza ir uz celīšiem. Bet viņa vēl jo projām nesēž.
Lai arī zinu ,ka katrs bērns attīstās citādāk tik un tā iekšā ir sajūta-Kāpēc viņa nesēž uz dupša kā pienāktos?
Pēdējās dienās esmu novērojusi,ka viņa uz viena ceļa tup ,un otru tur uz augšu. Tā kā celties taisītos. Šad tad arī tupot, vienu kāju izbīda uz priekšu kā sēdēšanai,bet otra paliek atpakaļ.Un tad izskatās,ka sēž špagatā. Tiklīdz es nolieku abas uz priešu ,tā apgāžas un atkal uz ceļiem.
Toties vakar viņa jau piecēlās turoties pie gultas malas, un atlaida rokas. Un tad kā snowbordists centās balansēt- kādas 3-4 sekundes nostāvēja.
Tāda nu ir mana ašā meiča. Lai kā es gaidu ,kad viņa beidzot apsēdīsies, viņa mani pārsteidz ar visu ko citu,tikai ne ar sēdēšanu.
Es tā daru. Adrianam ar darīju, bet viņš šitā maz sēdēja.
īsti jau nesatraucos, bet tomēr iekšēji gaidu to brīdi. Lai vai kā -gribas tak lai viss tā kā pēc grāmatas😃
nesatraucies! pieļauju, ka Denīze apsēdīsies tad, kad mamma to vismazāk gaidīs! 😀
Mierinājums,ka man tā nav vienīgajai. Puika man atkal kā rāpoja, tā uzreiz sēdēja. Bet Denīze dara visu citādāk. Pilnīgi sajūta ,ka bērnu man nav nekad tik mazu bijis😀
Nav gana liela stabilitāte, lai spētu nosēdēt ar abām kājām priekšā. Daži bērni tādēļ izvēlas W veida sēdēšanu, jo tā palielina atbalsta laukumu. Ir jau bērni, kuri prot staigāt, bet uz zemes paši atpakaļ neprot tikt - tas ir trakākais.