Mans bērns neprot aizvērt muti un norīt siekalas

Pēdējās dienas šķiet, ka negatīvās ziņas veļas gluži kā sniega pika. Bumba ripo, ripo, kļūstot aizvien lielāka...

Izrakstoties no Dzemdību nama, mums bērnu ārste teica, lai rēķināmies, ka meitiņa būs savādāks bērns – vairāk lolojama, īpašāka, maigāka. Toreiz ar vīru tam īsti nepievērsām uzmanību. Bet tagad...

Šonedēļ beidzot pienāca mūsu kārta pie rehabilitologa, pie kura mūs sūtīja ķirurgs, kurš uzskatīja, ka meitai ir šķībs kakls. Velna milti, ja būtu tikai šķībs kakls, tas būtu sīkums. Ārste uzreiz pieķērās citai kaitei, kakla šķībuma leņķim nepievēršot tik lielu uzmanību. Proti, meitai visu laiku ir vaļā mute. Visu laiku. Gan guļot, gan nomodā esot. Un no mutes veļās litriem siekalu. Tik daudz, ka drēbes jāmaina vismaz pēc stundas, ja ne biežāk. Visi to norakstīja uz zobiņu nākšanu, sakot – paskat, kāda malacīte, drīz jau pirmie zobiņi. Bet rehabilitoloģe teica – aizejiet pie mikrologopēda. Speciālisti esot atrodami gan tikai privātklīnikās un par maksu, bet vajagot. Būšot jāpastāv rindā, un tā, bet lai aizejam.

Protams, pārnākot mājās no ārsta, uzreiz ķēros pie zvanīšanas un man paveicās – tikām pie mikrologopēda jau nākamajā dienā. Un nu par to, kā mums tur veicās.

Ārste uzreiz konstatēja, ka meitai ir ļoti īsa mēles saitīte, ir vāji mutes muskuļi un nav kārtīgi izveidojies rīšanas reflekss. Tā kā mēlīte ir kā lupata, kuru nevar savaldīt, bērns nevar aizvērt muti un siekalas gāžas no tās ārā straumēm (vakar pat jau pirmajās padsmit minūtēs meitai visa kleita bija noslienāta). Visa šī dēļ ir aizkavējusies pirmsruna, jo bērns negugina kā citi zīdainīši, bet tikai izdod nazālu skaņu. Ja nerīkosimies jau tagad, tad nākotnē būs aizkavēta runa, varēsim staigāt pie logopēdiem un mocīties. Protams, arī siekalošanās nekur nepazudīs.

Jāteic, ka speciāliste mums pagadījās ļoti forša – daktere Odziņa. Rādīja vingrinājumus, stāstīja, kāpēc kaut kas ir tieši tā, kā ir, un kā mēs to ar vingrinājumiem varam mainīt. Tikai vizītes vidū dakterīte nopūtās un teica, ka nešķiet, ka ar vingrinājumiem būs pietiekami, visticamāk, būs jāiet pie ortodonta, kurš veiks iegriezumu. Bet iegriezumus veicot tikai narkozē.

Tagad mums ir mēnesis laika, lai nepagurušas vingrinātu sejas muskuļus, cenšoties tiem likt strādāt un atdzīvoties. Lai mazā meitiņa beidzot varētu izdot savas pirmās īstās skaņas, savaldīt mēlīti, iemācītos aizvērt mutīti un norīt siekalas.

Māmiņas, vai kāda no jums ir bijusi līdzīgā situācijā? Varbūt kādas mazulim tik mazā vecumā (4, 5 mēneši) ir veikts iegriezums, bet varbūt tikāt galā tikai ar vingrinājumiem, izvairoties no procedūras narkozē?