Mana zīdīšanas pieredze. Uzgaļi - lamātie un slavētie

Sākšu ar to, ka manam pirmdzimtajam, dēliņam, ir jau 7 mēneši. Piedzima nedaudz priekšlaicīgi, toties ļoti skaistā saulainā rītā (atceros skatu pa Dzemdību nama logu 7. stāvā) un datumā - 8. martā. Skaistākas dāvanas Sieviešu dienā nemēdz būt!

Joprojām dūšīgi ēd manu pienu, kaut arī jau ir 2 "lielo cilvēku ēdiena" ēdienreizes dienā.

Mans stāsts par zīdīšanu tātad ir veiksmes stāsts, taču ne bez, teiksim, specifikas: pirmos 6 mēnešus, jā, veselus 6 mēnešus zīdīšanai izmantoju krūts uzgaļus. Kā es viņus lamāju, jo čakars pamatīgs (lasīsiet tālāk), tomēr jāatzīst, ka zīdīšanu man viņi izglāba.
Man krūtsgalu nav vispār. Nav. Jaundzimušajam bērniņam bija ļoti grūti satvert krūti, es mēģināju pielikt, vienbrīd sanāca, tad nesanāca, bērns ĻOTI daudz gulēja, es nosecināju, ka negrib ēst, ja jau neraud... izrādās, ka gribēja gan, tikai es nepratu viņam iedot tā, lai varētu sākt zīst. Un no kaloriju trūkuma zūd spēks, guļ arvien vairāk. Drausmas, kā es pārdzīvoju savu muļķību. Vēl mēnesi pēc tam raudāju, kad to atcerējos, lai gan tagad jau saprotu, ka nebija TIK traki. Dzemdību namā sabaroja ar maisījumu 1 reizi. Atslaukt nemācēju, kaut arī pirmpiena bija daudz. Pēc tam izdevās viņam iedot krūti ar uzgali, un mazais sāka kāri zīst. Beidzot! 

Sazinājos ar zīdīšanas konsultantēm, viņas silti ieteica ilgi neturpināt zīdīšanu ar uzgaļiem, pacensties iemācīt mazajam pareizu satvērienu. Jo caur uzgali mazajam ir grūtāk izzīst pienu, rodas risks, ka viņš nepaēd pietiekami, jo nogurst, arī krūts netiek pietiekami / efektīvi izēsta, kas ilgtermiņā var novest pie sastrēgumiem un piena zuduma.

Tiklīdz kā atbraucām mājās, ķēros klāt. Biju jau paguvusi izlasīt čupu padomu, noskatīties video (lai slavēts smārtfons, ko var lietot paralēli bērna turēšanai pie krūts!). Ar pacīnīšanos sanāca vairākas reizes iedot krūti bez uzgaļa. Ik pa laikam izkrita viņam no mutītes, jo krūtis lielas, pilnas ar pienu, gala nav... Un tad sākās - mazais dažas dienas vecais gudrinieks sāka protestēt pret tādām mocībām. Nu neko, sekoju padomiem nomierināt panēsājot un likt atkal pie krūts. Bērns nepaēdis atkal aizmiga... pēc pusstundas lieku atkal pie krūts. atkal brēc, neņem krūti un īsti negrib ņemt pat ar to uzgali vairs!

Tad pateicu - viss. Arī vīrs pateica - beidz ņemties, liec uzgali. Mans pienākums ir PABAROT bērnu, nevis izsalkušu brēcināt, kamēr viņš atkal aizmieg. Iekšēji pieņēmu lēmumu, ka, ja to uzgaļu dēļ zudīs piens, samierināšos un barošu ar maisījumu. 

Ar šodienas pieredzi gan es būtu pacīnījusies vēl mazliet. Jo tad vēl nezināju, ka uzgaļi ik dienu ir tāds čakars. Bet ar tābrīža pieredzi - kā nekā pirmais bērniņš, kuru es pirmās stundas vispār nejēdzu kārtīgi pabarot, un pat nepamanīju, ka izsalcis - vairāk nespēju. Pats mosties, lai paēstu, viņš sāka no kādas 3. dzīves nedēļas, līdz tam joprojām miegs bija stiprāks par izsalkumu. Modināju ik pēc 2-3 h. Arī naktī (te nu visi šausmās noģībst :D), jo, ja neēda ilgāk par 3 h, pamodies drudžaini meklēja krūti, paņemt pat ar uzgali bija problēmas, ēda aizrīdamies...

Tā nu 6 mēnešus krāmējos ar uzgaļiem. Izlasīju visu par zīdīšanas biežumu, ilgumu, piena krīzēm, to, ka svarīgi ir zīdīt naktī, jo tad vislabāk stimulējas hormona prolaktīna ražošana, kurš atbild par piena veidošanos. Paņēmu mazo gulēt sev blakus, jo tas veicina saikni, vēlmi piezīsties un gluži vienkārši atvieglo barošanu naktī. Miega badu jutu pirmās 2-3 nedēļas, kad no  satraukuma gulēt nespēju. Mazais gulēja kā susurs un pēc ēšanas tūlīt atkal aizmiga; ek, kaut man otrais bērniņš arī tāds pats gadītos! Absolūti neraizējos par ieradumu aizmigt pie krūts, pa dienu bieži vien viņu nekur arī nenesu, gulēja man klēpī un tas bija tiiik jauki... Pirmie ilgākie nomoda periodi parādījās no rītiem 2 mēnešu vecumā. Tagad, 7 mēnešos, vēlētos, kaut viņš uz nakti joprojām aizmigtu zīžot, tas bija tik vienkārši, salīdzinot ar paēduša, noguruša, bet joprojām dīdīties griboša bēbja nomierināšanu :)

No kādas 4.-5. nedēļas mazajam ik pa laikam uznāca vēlme "karāties" pie krūts no kādiem pieciem vakarā līdz pat deviņiem un vēl ilgāk... Sāku satraukties. Taču drīz vien nomierinājos - kaut vai pa pilītei, bet gan jau izzīdīs, cik vajadzēs. Ka tikai zīž. Jāteic arī, nomierināja drusku skats, ka tajos uzgaļos bija sakrājies pieniņš, arī izspiest kādu lāsīti vienmēr varēju. Zināju jau, ka tas, cik iespējams atslaukt, nav rādītājs, tāpēc nemaz ij nemocīju krūtis ar to. Pakarājās, nākamajā dienā krūtīs uzreiz bija vairāk piena. 

Lai slavēts smārtfons un Kindle, ko tikai es nepaguvu izlasīt un noskatīties pa šīm "karāšanās" stundām! Un visi iespējamie ordeņi manam vīram, kurš gatavoja ēdienu un uzkopa māju. Un uz visām manām raizēm tikai noteica: "Nu bet piens taču tev ir, ko uztraucies!"

Pirmos 3 mēnešus izmantoju katru iespēju likt viņu pie krūts, ja 3 h neprasīja, piedāvāju; arī vēlāk turpināju barot pilnīgi pēc pieprasījuma - kad un cik ilgi grib. Nekādas pudelītes, lai nezina, ka var būt arī tik viegli, ka ēdamais pats līst mutē. Nekāda māneklīša, lai atkal nepalaižu garām izsalkumu. Māneklīti gan, sākot no 2,5 mēn. vecuma, mēģināju ik pa laikam iemānīt, tak nekā, spļāva ārā. Iztiekam bez veiksmīgi - ļoti retas ir tās reizes, kad ārpus mājas sabrēcas, un tam vienmēr ir skaidrs iemesls, tā ka "apmānīt" šā vai tā droši vien neizdotos.

Kad 1. mēneša vizītē dakteres kabinetā svari uzrādīja 1 kg 400 g pieaugumu, nomierinājos pilnībā.

Ik pa laikam pamēģināju iedot krūti bez uzgaļa, puika uzreiz sāka dusmoties. Meklēja pazīstamo uzgali. Līdz īsi pēc 6 mēnešu vecuma manīju, ka viņš tā aizdomīgi vēro, ka es tur to uzgali meklēju un lieku. Pamēģināju atkal piedāvāt bez, un - urrā, aizgāja tā lieta bez jebkādas aizķeršanās! 

Labāk vēlu nekā nekad. Beidzot nekādas sterilizēšanas (jāatzīst, ka to gan nedarīju pedantiski), pazudušu uzgaļu steidzīgas meklēšanas, nokritušu atkārtotas likšanas, kamēr bērns spārdās un protestē, piena peļķēm uz apģērba vai gultā, kad mazais palaiž krūti vaļā, bet uzgalī palicis piens, drudžainas grābāšanās pa nakti, meklējot, kur tie atkal palikuši, ja neizdodas sataustīt, jāmeklē brilles... Brrrr.

Starp citu, sākumā krūtsgali man sāpēja, lai arī uzgaļi it kā aizsardzībai domāti. Pirmās 3-4 dienas pat ļoti sāpēja. Lietoju Purelan. 

Nākamreiz, ja Dieviņš dos vēl kādu bērniņu, noteikti darīšu visu, lai neielaistos ar tām "uzpariktēm", tomēr pie rokas laikam paturēšu gan.

Visādi citādi izbaudu šo procesu un ātrāk par 2-2,5 gadiem sākt speciāli atradināt no krūts nedomāju, ja vien pats neatteiksies, kad jau varēs pārtikt no cita ēdiena pilnībā.

Manuprāt, labākais resurss internetā par zīdīšanas jautājumiem ir šis: http://kellymom.com/. Ja lasāt angliski, noteikti iesaku. Tur ir visi iespējamie temati aplūkoti, sākot no zīdīšanas tehnikas līdz zīdaiņu vēdera izejai. Pat par uzgaļu lietošanu aprakstīts. Un visa pamatā ir pietiekami plaši pētījumi, nevis mīti, ar kuriem, diemžēl, arī ir pilns internets.