Mana mazā rāpotāja.

03. Jun 2013, 10:49

Manai mazajai Denīzei bija seši mēneši,kad mēs cītīgi sākām novērot un gadīt vai tad drīz rāpos?!

Kāpēc tā? Tāpēc,ka brālis sāka rāpot tieši sešos mēnešos.Tad nu ,lai arī nevajag,tomēr salīdzinājām un gaidījām- kā tad būs ar māsu.

Sākumā Denīze sāka līst. Tas bija pirmais signāls man,ka nu jau trennējās dāma un rāpošana noteikti vairs nav aiz kalniem.

Tā nu mazā līdēja, ar katru dienu pilnveidoja savas prasmes līšanā, un nepagāja ne mēnesis,kad viņa sāka savas rāpošanas prasmes atrādīt.

Denīze sāka rāpot 6mēnešos un divās nedēļās.

Vai mēs to veicinājām?

It kā nē.Bet protams,ka gribējās,lai rāpo. Likām mantiņas priekšā.Tad viņa pati mēģināja tik ,stiepties tām pakaļ. Sākumā ar līšanu un vilkšanos ,beigās jau uz celīšiem un rāpus.

Protams,ka ne jau uzreiz viņa labi un stabili rāpoja. Tas bija process veselas divas -trīs nedēļas kamēr Denīze tā kārtīgi pati sāka rāpot.Un uz Ziemassvēkiem,kad viņai jau bija septiņi mēneši,viņa diezgan labi prata to darīt.

Lai mazās kājiņas trennētu un Denīze stabilāk rāpotu es masēju kājas, braucām ar ritentiņu(vingrinājām kājiņas), viņa pati šūpojās celīšos vingrinoties.

Protams mums bija liels prieks,kad viņa sāka rāpot un daudz neatpalika attīstības ziņā no brāļa.

Lai arī es protams īpaši nesatrauktos,ja rāpošana būtu sākusies mēnesi vēlāk.

Visjaukāk jau jutās tieši tētis,kad atnākot mājās mazā meitiņa izrāpoja koridorī pretī. Prieks sejā,jo viņa mazā princesīte rāpo.

Arī es ar lepnumu noskatījos,kā mana dāma rāpo,lai arī zināju,ka tas ir vēlviens solis ceļā uz patstāvību un attālināšanos no manis. Viņa vairs nebija pilnībā atkarīga no manis, viņa nu jau pati varēja nokļūt tur ,kur vēlējās,paņemt to ko gribēja. Zināju,ka ar rāpošanu sāksies arī revīzijas darbi mājās, karošana ar lielo brāli par mantām, visu mazo detaļu bāšana mutē. Līdz ar to vairāk darba mammai un tētim pieskatot un uzmanot mazo rāpotāju.