Mana krūts ēdināšanas pieredze ar dēliņu.

Pirmā pielikšana pie krūts un dienas RDzN

Kad dēliņš bija ienācis šai pasaulē, viņu nomērīja, nosvēra, noslaucīja un uzvilka cepurīti, pamperu un vilnas zeķītes, ietina sedziņā un iedeva man pielikt pie krūts. GODĪGI: šis process galigi nevedās, nevarēju atrast pareizo virzienu kā pielikt mazo pie krūts, kur nu vēl to dabūt mazulim mutē. Mazais tā vien pasūkāja pupa galu. Atnāca bernu daktere, paskatīja mazo, uzlika aprocīti un tad vīrs kopā ar vecmāti mazo apģērba drēbītēs, un māsiņa mūs nogādāja palātā. Tur sākās dzīve (pusnaktī mēs tikām palātā), kad no tevis ir atkarīgs bērna pilnais vēderiņš. Tā, kā man bija divas šuves, un sēdēt es nedrīkstēju, bija grūti tikt ar sevi galā. Liku mazo pie krūts, likās ka ēd...nākošajā dienā nāca māsiņa un daktere, svera, viss bija labi, tas pats arī nākošā dienā, rādītāji labi...sola 5diena laist mājās. 5dien majas nepalaiž mani, pieliek pie sistēmas, laidis 6dien. Vēlāk atnāk svērt mazo, svars nokrities kritiskaja raditājā. Daktere neizpratne...pārbauda krūtis, tās pilnas, beigās, saka, pirms nākošās ēdienreizes jāiet uz kontrolsvēršanos. 

Aizgājām...nosvēra...apsēdināja...lieku pie krūts, un māsiņa pamana, ka bērns vispār nepiesūcas. Un arī krūts nav pietiekoši dziļi mutē. Barošanas kursus neapmeklēju, bet par to pati daudz lasīju, un arī draudzene daudz pastāstīja. Gustavam mutīte maza, un kā pie pirmā bērna, nav nojausmas, cik dziļi viņš spēj to krūti dabūt iekšā! Māsiņa paņem manu krūti saspiež un bāž mutē, un tad es pirmo reizi ieraugu, cik dziļi tai tur jābūt, un sajūtu to īsto sūkšanas sajūtu. Taču, Gustavs jau bija tā novārdzis, jo gulēja vairāk kā 3h...ka ēšana bija smaga, kniebu kājas īkšķīti, bužināju, lai tik ēd. Ēda 15min vienu, 15min otru krūti....apēda maz, māsiņa papildus deva maisījumu. Mani nostādīja fakta priekšā: līdz rītdienas 12:00 jābūt pieaugumam, ja nē, Gustavam draud sistēma. Tā, kā līdzi man pudelītes nebija, piena pumpīša arī nebija...taču paildus ēšanai man lika ari atslaukt, un izbarot daļu no pudeles, man iedeva jaunu slimnīcas pudelīti....bet slaukšana bija atkarīga no manām rokām. 

Acis pilnas asaru, visas iekšas kratās, uztraukums MEGA liels...ar visu jātiek galā. Man bija jāsaņemas, jo uztraukums var ietekmet piena daudzumu. Saplānoju darāmo, noliku mazo gultiņā, sēdos uz krēsla un sāku strādāt...vienā rokā pudele, otrā krūts, ir jāatslauc. Labāk sākumā atslaukt, un tad iet gulēt, un mosties kopā ar dēliņu, uzreiz barot ar vienu un otru. Nevis iet gulēt, speciāli celties, slaukt, un uzreiz barot bērnu. Vismaz izslauktā vietā būs piekrājies mazliet jauna piena. Tā nu man sanāca kopā 2x ar sevi pastrādāt, otrajā jau sanāca labāk un ātrāk. Sagaidīju plkst. 12 mošanos...cītīgi baroju, taču kā par spīti, mazais pie krūts gribēja gulēt, nevis ēst...ar visām varītēm paēdām. Svēršanās bija izdevusies...pa nakti lidz 12 uzēdām 74g. Daktere parakstīja dokumentus, ka laiž mājās. Vēl man bija jāparādās, arī ar mani jau viss bija labi. Urāa...Mēs braucam mājas!

Mājās....

Mājās vēl 3 nedēļas turpināju atslaukt pieniņu, bet nu jau ar pumpi, arī tik grūti un tas paņēma tik daudz laika, ka likās, ka bez bērna barošanas un atslaukšanas nekam citam laika vispār nav. Tad nu es nolēmu, ka pievērsīšos tikai barošanai ar krūti...15 min vienu...otru līdz pats palaiž vaļā. Visus laikus smuki pierakstīju uz papīra, pat naktī. Gulēja ik 3h visu dienakti. Ēda pat līdz 1 studai. Bet svars auga, mazais bija vesels, un nekas cits nebija svarīgāks par to. Mūs, protams, apciemoja arī slavenās KOLIKAS. Mana ēdienkarte tika ierobežota, jo bērnam deguntiņā veidojās kaut kas līdzigs puņķiem, kas tur nonāca ēšanas laikā, kā piena atrīšana. Papildus klapatas. 3 mēneši raudāšanas, mocīšanās...bet tikām pāri. Es sevi nostrostēju, ēdu tikai atļauto, kas bija tiešām grūti, arī mazliet grēkoju, bet beigās viss bija kārtībā. Un tā līdz 6 mēnešu vecumam krūts bija galvenā un vienīgā! 

Ar 7 mēnesi paradījās piebarojums, kas bija veselas 5 maltītes dienā + krūts. Līdz brīdim, kad sapratu, ka ar biezeņiem un tejiņu pietiek, ka pēc ēšanas krūts vairs neprasījās...un tā palika vien nakts ēšana. Sākumā tā likās ikdiena...līdz sāku domāt, kāpēc tā nemazinās, ka ēdam daudz un labi. Līdz atskārtu, ka Gustavam radies pieradums, no kura netiekam vaļā. Mēģināju vairākas reizes, citreiz iemānīju sosi vai pudeli ar ūdeni...bet citreiz tā raudāšana bija tik traka, ka liku pie krūts. 

Saaukstēšanās palīdz izbeigt nakts ēšanu...un kruts paliek pagātnē!

Kad Gustavam bija 10,5 mēneši viņš saaukstējās un dabūja stipras iesnas...ka vakarā pieleikot pie krūts pirms miega, Gustavs ņemot krūti vemstījās, sākumā nesapratu, kas notiek, lidz iedevu ūdens pudeli, un to viņš smuki dzēra. Skaidrs...kakliņš tik pilns, ka krūts zīšana paņem pārāk daudz spēka, lai dabūtu ārā pienu. Un tā, 3 dienas Gustavs krūti vispār neprasīja...bija tikai ūdens vai tējas pudele. 4 un 5 dienā kad jau jutās labāk, 1x naktī tomēr savajadzējās, bet es turējos, ucināju, devu pudeli vai sosi un nomierināju. 2 naktis 10-15min raudāšana un VISS, mēs vairs krūti neprasam un bērns bez celšanās noguļ visu nakti!!! 

Biju tik priecīga, ka Mums tas izdevās tik neizdevīgā laikā - kā slimošana, bet tomēr ātrā un efektīgā veidā. Ka man tas neprasīja mēnesi garu mocīšanos, sirdsapziņas pārmetumus. Daudzi gan saka, ka pārāk ātri...bet es jutu, ka ir laiks...jo es jau biju pārgurusi, un Gustavam bija palicis vien pieradums. Mēs ēdām visu citu tik labi un efektīgi, ka krūts jau bija otrajā plānā, kā rezerves variants. 

Pieredzēju pārdzīvojumus, grūtības, stresu, bailes...bet nekas labāks par šo laiku, kad zini un jūti, ka esi pats svarīgākais mazajam cilvēciņam neeksistē! Krūtsēdināšana ir sirsnīgs un mīlestības pilns laiks!!!

Jolanta =)