Mana krūts ēdināšanas pieredze

n_aija
n_aija 12. augusts 2017 23:02
74

Mūsu dēliņš nāca pasaulē ilgi - pēc vairāk nekā 72 stundām, skaitot no tā brīža, kad man bija nogājuši ūdeņi. Beigu beigās nācās taisīt neplānotu ķeizargriezienu. Kad dēliņu pirmoreiz uzlika uz vēdera, viņš tik tiešām pats kā tārpiņš kūņājās uz augšu, lai tiktu pie ilgi kārotās maltītes. Par laimi, piens man bija, bet mazulim tālāk neveicās vis tik gludi. Bija zināms, ka mazuļi pirmajās dienās zaudē svaru, bet mūsu mazulis tik meta un meta svaru. Viņam bija vairāki klupšanas akmeņi: tie vieglākie un pārvaramie škēršļi bija grūtības ar piesūkšanos pie krūts, jo mani krūšu gali nav nekādi spicie, un aizmigšana pie krūts ēšanas laikā. Bet jau grūtāk pārvarama bija slimnīcas personāla atšķirīgā attieksme pret krūts barošanu - viena bērnu māsa teica šo, otra - kaut ko citu. Atkarībā no personāla darba grafika mums bija grūtās un nedaudz vieglākas dienas un naktis slimnīcā, kuru laikā piens tika gan slaukts ar roku, gan ar nule iegādāto piena pumpīti - līdz asarām. Attiecīgi, krūts barošana slimnīcā izvērtās par murgainu pasākumu.

Interesanti, ka jau pirmajās dzimšanas dienās, kad gājām uz ikdienišķo svēršanos, mazulim jau bija izveidojušās īpašas simpātijas pret to bērnu māsu, kas mani iedrošināja un neļāva atmest ar roku krūts barošanai, jo es nudien nebiju tālu no šāda soļa speršanas. 

Pēc 7 slimnīcā pavadītām dienām, kad mazulis beidzot bija pārstājis mest svaru un uzņēmis nieka kaut necik gramus, mēs atgriezāmies mājās no slimnīcas. Bijām tā nomocījušies, ka es sev apsolīju - turpmāk mājās būs mani noteikumi attiecībā uz krūts barošanu, nevis tas, ko saka slimnīcas personāls. Tā arī darīju - klausīju sevi un viss notika un notiek joprojām. Piena upes tek, un mazulis aug pufīgs kā zefīrs.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies