MANA krūts ēdināšanas pieredze

   Beidzot ir brīdis, kad varu pievērsties rakstīšanai. Tas klusuma un miera brīdis, kad mans mazais bēbītis ir laidies saldā īsmiedziņā, un es varu padalīties ar savu skaisto, un ne tik skaisto pieredzi, krūts ēdināšanā. 

   Viss sākās tāpat, kā pārējām māmiņām (vismaz lielākajai daļai :) )- mazulim piedzimstot, to uz māmiņas krūtīm, un mazulis var nodoties savai pirmajai krūts zīšanai. Mans dēliņš, kuru nosaucām par Kevinu, krūti paņēma pareizi (tā vismaz man teica dakterītes, no Siguldas slimnīcas). Kevins aktīvi zīda krūti un paēda savu tik svarīgo pirmpieniņu, un viss bija skaisti, līdz brīdim, kad krūtis tika nozīstas līdz jēlumiem un pušumiem. Otrajā dienā pēc dzemdībām, dēls neizlaida krūti no savas mazās mutītes vispār, kā rezultātā, krūts ēdināšana man bija kā lielākais murs - krūtsgali bija jēli, sāpīgi un katra barošana bija kā lielākais murgs. Izmēģināju arī krūtsgalu uzlikas, taču mazais atteicās zīst pieniņu, ja tā bija virsū. lieki piebilst, ka izrakstoties no dzemdību nodaļas, un braucot mājās, kur ceļā pavadīju aptuveni 30 minūtes, man jau bija piena noplūde, un viss krekls pludoja. 

   Nākamā, jeb trešā diena bija vēl trakāka, jo mazais visu laiku raudāja, un es bgiju satraukusies, ka pieniņa vairs nav. nekas netecēja, un valdīdama asaras, es gāju pie bērnu māsas, lai prasītu pēc padoma. Kevins tikai raudāja, un man šķita, ka tas nekad nebeigsies un mazais ir badā. Bērnu māsa mani nomierināja, jo pie vainas bija sapūties puncītis, nevis pieniņa neesamība.. es varēju mierīgi uzelpot, un turpināt nodoties tikai mazajam bēbītim. Kad pienāca ceturtās dienas rīts, gtas lika pasmieties par maniem iepriekšējās dienas pārdzīvojumiem, ka pieniņa nav, jo krūtis, šķietami sprāga uz pusēm, un piens lija pat neko nedarot. Godīgi sakot, tās dienas vidū, kad krūtis sāpēja no jēlumiem, sprāga pušu no piena pārpilnības un sāpēja, jo mazais nespēja izēst tik daudz piena, mani dzina izmisumā. Vairākas reizes domāju, ka varētu pieniņu atslaukt, lai krūtis justos kaut nedaudz labāk, taču tad es iebrauktu citā bedrē, jo pieprasījums rada piedāvājumu, un piens ražotos vēl vairāk. Man atlika tikai barot Kevinu, un gaidīt to brīdi, kad piena upes nostabilizēsies, un krūtis sapratīs, cik daudz pieniņa jāražo. 

   Svarīgi laikam pateikt, ka dzemdību namā nogulēju apaļu nedēļu, līdz ar to, man bija iespēja konsultēties ar zinošiem dakterīšiem, par to, kā lai glābj savas sāpošās krūtis. Kāpostlapu kompreses, Multimam ziede un multimam kompreses bija mans labākais draugs. Godīgi sakot, nezinu, ko būtu darījusi, ja atrastos mājās, kad man sāktos mana "piena upju" problēma. Tākā šis man ir pirmais bērniņš, tad arī visa pārējā pieredze bija kas jauns, taču visa bērniņa aprūpe likās kā kaut kas zināms, kas manī nāca uzreiz pēc dzemdībām.. droši viens, ka varu saukt to par mātišķo instingtu.  

   Krūts ēdināšana vienmēr bija tāds svēts un īpašs mirklis mums ar bēbīti, jo tā saikne, kad mazais ēd mammas pieniņu, bija neaprakstāma, vismaz manā gadījumā. Tas bija laiks, kad visa pasaule apstājās, un bijām tikai mēs divi vien. Neskatoties uz to, ka pirmo mēnesi es ļoti mocījos ar barošanu, jo Kevins vislaik dīdījās, raudāja, negribēja pupot un griezās uz sānu, es cīnījos, līdz beidzot viss bija labi. Atklājās, ka Kevinam ir piena cukuru nepanesamība, līdz ar ko, ēdot pupu, viņš histēriski raudāja, knosījās, un negribēja normāli ēst. Bija reizes, kas es pati biju izmisusi, zvanīju krūtsbarošanas konsultantei, bet ar satvērienu un pārējo, viss bija labi. Brīdī, kad Kevinam atklājās piena cukuru nepanesamība, sāku dot viņam "Lactasin" kapsuliņas, līdz ar to, pēc 3 dienām, mans bērns bija palicis par pavisam citu cilvēku. Arī lielās vēdersāpes, vairs nebija tik lielas. Runājot par vēdersāpēm, tās Kevinu mocīja, līdz aptuveni 2,5 mēnešu vecumam. Ļoti skatījos ko ēdu, jo tiklīdz tika apēsts kas lieks, tā raudāšana līdz 4 rītā bija garantēta. Tākā baroju mazo ar krūti un ievēroju, salīdzinoši stingru diētu, cerēju, ka arī mans pēcdzemdību uzkrātais svars, kas bija normas robežās, kusīs kā nebijis. Biju dzirdējusi, ka mazais noēd mammu, ja baro ar krūti, bet manas ilūzijas tika sagrautas. Man nenoēda ne grama no liekā svara, tieši otrādi - neskatoties uz stingro ēdienkarti, man nekustējās ne grams no svara. daktere nosmēja un noteica - "Mammīt, kamēr barosi, tikmēr, hormonu ietekmē, nekas nekustēs", un tas, priekš manis bija kas jauns. Nebiju dzirdējusi, ka barojot ar krūti, ir grūti nomest svaru, taču vienmēr pienāk pirmā reize. 

   Mana nākamā sāpīgā pieredze bija, kad Kevinam bija nepilns mēnesis, jo mani piemeklēja piena sastrēgums. No rīta piecēlos ar kaulu lauzšanu, sāpīgu krūti, kur iekšā bumbulis un bezspēku. Neko nesaprazdama, es uzaicināju ciemos draudzeni, kas tik sen gribēja atbraukt raudzībās, bet nekad nesanāca. Sēdējām, dzērām tēju, pļāpājā, un ar katru brīdi es jutu, ka man paliek ar vien aukstāk, grūtāk un nogurdinošāk viss. Ieslēdzu sildītāju, kaut dzīvoklī vienmēr ir bijis silts, un salu nost, kamēr mana draudzene novilka savu plāno jaciņu. Izmēriju temperatūru un jā, 39,8 temperatūra. Zvanu pediatrei, jo bija uztraukums, ka tik neesmu saķērusi gripu, jo tas tieši notika gripas epidēmijas laikā. Daktere nomierināja, ka krūtī bumbulis, ellīgi sāp un augsta temperatūra - tātad piena sastrēgums. Ieteica tikai vienu - masēt ārā bumbuli un likt pie krūts. Cīņa bija sāpīga, taču pēc 3 dienām, palika daudz labāk. Sāpīgā krūts gan nepārgāja gandrīz 2 nedēļas, un pēctam, palika neliels zilums, kas arī pēc laika nogāja. Paldies Dievam, šī bija mana vienīgā pieredze ar piena sastrēgumiem, jo tas bija diezgan traki, ar augstu temperatūru un mazu bēbīti uz rokām. 

   Aptuveni no 1,5 mēnešu vecuma, mana krūtsbarošanas ēra, gāja kā pa sviestu, izņemot tās reizes, kad mazais, ražojot pieprasījumu, visu dienu bija karājies pupā, un krūtsgalam bija uzmetusies kāda plaisa, kas radīja sāpes barojot, taču atceroties dzemdību namā pieredzēto, kad sāka veidoties pieniņš, tas man nešķita traki. Nākamās problēmas sākās ap 5 mēnešu vecumu, kad Kevinu iztraucēja smaganu niezīte, kas parādās pirms zobiņa - manas krūti dabūja pa pilnu programmu, jo tika kostas un plēstas uz visām pusēm, taču to posmu, ar sakostiem zobiem, es mēģināju izturēt, katru mīļu brītiņu. 

Līdz ar 5 mēnešiem, nezināmu iemeslu dēļ, mans krūtspiens sāka samazināties, kas manī izraisīja nevēlamu stresu. Darīju visu ieteikto, sākot ar "āda+āda" kontaktes, visas dienas garumā un krūts došana ļoti bieži, beidzot ar karstu vannu, iesala dzērienu un ko tik vēl ne, bet tas nedeva nekādus panākumus. Ejot laikam, pienāca tā diena, kad manās krūtīs, pēc sajūtām, nebija ne piles piena, un mazais šīs sajūtas pastiprināja, jo ēdot raudāja - pieniņa nepietika un viņš bija badā. Par laimi, biju devusi viņam nogaršot jau pirmos biezenīšus, tamdēļ izēdot to, viņš nomierinājās un saldi aizmiga, kamēr es, raudādama par pazudušo pieniņu, Kevina tēti aizsūtīju uz veikalu pēc pirmā maisījuma. Tajā dienā, man bija sajūta, ka ir izrauta puse no manas sirds. Man likās, ka lielā saikne ar bēbīti izzudīs. Devu savu krūti, cik daudz vien varēju, taču ar visu to, pieniņš, pēc aptuveni 2 nedēļām, izčibēja pavisam. Pieļauju domu, ka tas bija saistīts ar manu stresu, kas nāca pār mani, man negaidot. Mēģināju saglabāt mieru, taču tas bija devis savu, un mans bērns palika par maisījuma un piebarojuma bēbīti. Piebarojumu mans bērns sāka saņemt no 4mēnešu vecuma (nogaršot dažādas garšas, dārzeņus, augļus), pēc pediatres ieteikuma, jo mazulim svars nenāca vairs klāt, tikai nieka 150 grami mēnesī. Iespējams, tā bija kāda zīme, ka pieniņš iet uz galu, bet to nu vairs nezinās un nepateiks neviens. Godīgi sakot, vēl aizvien sāp sirds, jo likās, ka mazajam ir vajadzīgs mammas pieniņš, jo tas taču ir vislabākais priekš viņa. ik pa laikam, mēģināju Kevinam piedāvāt krūti, taču viņš neizrādīja interesi, un vairs pat nevēlējās to zīst, tad nu sapratu, ka viss galā, un vairs neko nepadarīsi, sapratu, ka ir jānomierinājos, jo esmu nobarojusi salīdzinoši ilgu laiku. Ir taču māmiņas, kurām nesanāk pabarot pat dienu, nedēļu vai mēnesi. Pēc  pieniņa beigšanās, atdevu Kevinam visu pieniņu, ko biju iesaldējusi. To es darīju ik pa laikam, lai ir rezerves pieniņš, ja nu gadās kāda situācija, ka kaut kur jāaizskrien, un jāatstāj mazulis tētim. Neteikšu, ka biju piesaldējusi pilnu saldētavu, jo piena bankas taisīju tikai tad, kad Kevins bija izlaidis ēdienreizi, kāda iemesla vadīts, un negribēju laist pieniņu zudumā. Biju iegādājusies arī "medela" elektrisko pumpīti, taču vienreiz pieliekot to pie krūts, sapratu, ka nekad mūžā vairs to nedarīšu. Tā nu mans pumpītis aizceļoja pie citas māmiņas, kam tas bija vairāk nepieciešams. 

   Runājot par specializētajām barošanas veļām un apģērbiem, biju nopirkusi tikai barošanas krūšturus - vienu bezvīļu un otru "normālo". Nezinu, kā būtu izturējusi pašus pirmos mēnešus bez tiem, bet vēlāk, kad pieniņa vairs nebija tik daudz, izmantoju dažus no parastajiem, kas ļāva brīvi pavilkt tos uz leju, un piekļūt krūtij, salīdzinoši ērtā veidā. Barošanas apģērbu nepirku, tiku svaikā cauri ar ērtiem krekliņiem, blūzītēm, vai sliktākajā gadījumā, pacēlu krekliņu uz augšu, kad bija pienākusi barošanas reize. 

   Runājot, par barošanu sabiedriskās vietās - šādas pieredzes man īsti nav, jo parasti sanāca pabarot mašīnā, vai speciālajās barošanas istabās, kas, par lielu izbrīnu man, bija lielākajā daļā lielveikalu. visvairāk man iepatikās TC "Alfa" Mothercare barošanas istabiņa un TC "Rīga plaza" māmiņistaba. Visbriesmīgākā, manuprāt, bija TC "Domina" barošanas istabiņa, kurā bija mitrs, vēss un nekādu ērtību. Esot ciemos, vienmēr atradās kāda brīva istaba, kur pabarot Kevinu, tādēļ ne reizi nav bijis jāsaskarās ar neērtu situāciju. 

   Man ir bijušas pazīstamas māmiņas, kas stāsta, cik ļoti viņām šķiet, ka no krūtsbarošanas ir tikai mokas, jo mazajam sāp puncis, rodās piena sēnes, un ka pašas nevar atļauties apēst ko lieku. Mana sirds parasti sažņaudzas, kad izdzirdu ko tādu, jo es būtu gatava darīt visu, lai saglabātu savu krūts pieniņu, vēl vismaz pāris mēnešus. Kad izdzirdu šos stāstus, cik viss ir slikti, lieku pretī savu pieredzi, gan par piena sēnēm, gan piena cukuriem, ar ko mans bērns mocījās vairākas reizes, bet tas nekādā veidā, nelika man domāt, ka krūtsbarošana ir kas mokošs, jo saikne, kas rodas starp mani un bērniņu, bija neaprakstāma.. to pavadīja liela laimes un mīlestības sajūta, ka vari savam bērniņam sniegt visu to labāko. 

   Ļoti liels palīgs zīdīšanā, bija krūtsbarošanas konsultante, kura man deva padomus, kad Kevins negribēja ēst pupu, savā pirmajā mēnesī, un mana pediatre, kurai raudādama zvanīju 22:00 ar tekstu, ka man ir beidzies pieniņš, un kādu maisījumu lai pērk. Viņa man sniedza 40 minīšu garu atbalstu telefoniski, kaut tas vispār neietilpa viņas pienākumos, un tas notika par pilnīgu velti.. lūk tādu pediatri novēlu visiem bērniņiem un viņu vecākiem. Varbūt nedaudz par daudz esmu izplūdusi par un ap tēmu, taču esmu sapratusi to, ka katram pieredze ir pavisam atšķrīga, un tu nespēj ieteikmēt to, vai pieniņš būs daudz, maz vai nebūs vispār pēc dzemdībām. Iespējams, ka man vajadzēja nedaudz vairāk informācijas par to, ka pieniņš var palikt mazāk, vai beigties pavisam, vienā skaistā dienā, varbūt tad, manī nebūtu šī vilšanās un sāpju sajūta. Neskatoties uz visām ķibelēm un piena beigšanos, es krūtsbarošanu atceros ar vislielāko prieku un smaidu, jo tas bija kas skaists un īpašs priekš mums abiem. Ar Kevina brālīti vai māsiņu, mēģināšu iegūt vairāk informācijas un nedaudz vairāk izglītoties šajā tēmā. Nevarētu teikt, ka mana pieredze ar krūtsbarošanu bija slikta, jo katrs saskaras ar kādām grūtībām un problēmām. Ja pieniņš nebūtu beidzies tik ātri, teiktu, ka mana pieredze ir bijusi pat vairāk kā laba. Ceru, ka katrai māmiņai, būs vairāk labas, nekā sliktas pieredzes. Jauku atlikušo gaidību laiku topošajām māmiņām, un lai izdevusies barošana tām, kas jau laidušas pasaulē savu vislielāko laimi.