Mana krūts barošana - par izcīnītu pieniņu.

Par to, ka bērnam jāsaņem mammas piens zināju jau sen, jo tas ir pats labākais, ko mazulītis var saņēmt. Atceros, ka 17 gados viens ārsts ieteica sagatvot krūts galus jau laicīgi barošanai, lai nav problēmu. Tajā laikā par bērnu vēl nedomāju, bet zināju, kad mani personīgie mērķi tiks sasniegti, tad arī būs mazulītis, bet nu krūts galus sagatoju arī laicīgi, ne jau visus tos gadus, bet bija tāds periods pēc ieteikuma un mazliet pirms grūtiecības.

Tad nu pienāca tas laiks, kad biju stāvoklī, dekrēta atvaļinājumā apmeklējām dažādus kursus, kā arī lasīju informāciju par barošanu un man nemaz nebija divu domu, ka mans bērns saņems uzturā manu pieniņu, nevis maisījumu. Daudzos rakstos bija teikts, ka piens veidojas galvā, ka ir tādi stresi, bet nu stress ir pārejošs un piens pazust pavisam nevar. No ģimenes uzzināju, ka mamma mani dabūjusi jau piebarot jau pirmajā mēnesī, ne tikai mani, bet arī brāli - piens neesot bijis, omei arī neesot bijis piens pietiekami, dabūjusi piebarot, tante savukārt barojusi māsīcu ilgi, draudzene arī pirmā mēnesī savus bērnus sāka barot ar maisījumu, jo piens no stresa pazudis, bet nu plašāku informāciju nemēģināju iegūt, jo domāju, viss pats no sevis notiks man, jo man taču ar galvu viss ir kārtībā - piens ražojas galvā. Otrajā trimestrī man sāka pamazām parādīties pirmpiens, biju ļoti priecīga, jo domāju, ka nu piens man būs. Iegādājos arī barošanas krūšturus, naktskreklu, speciālo apģērbu gan nē, jo bija jau tāds, ko varēju atrast skapī piemērotu. Dabūju arī Philips Avent manuālo pumpīti, iedeva man, ja nu vajadzēs no mājas iziet un vīram pabarot.

Tad nu pienāca lielā diena, kad ieradās mūsu mazā čiepiņā, dzemdību zālē uzreiz pie krūts bērniņu nepielika, jo man bija mazliet sarežģījumi pēc dzemdībām, kas bija jānovērš. Tad nu pirmo reizi mana mazulīte pirmpienu dabūja palātā pēc dažām stundiņām, vecmāte parādīja, kā jāpieliek mazulīti pie krūts - teikšu, ka bija ļoti grūti, jo pabarot varēju tikai guļus, bet mazulīte bija tik maza (tā vismaz man likās, jo pirmais bērniņš), ka man bija bails, bet nu centos un likās, ka viss izdodas, krūšu gali nesāpēja un nelikās tik traki. Kaut vēlāk gan bija traki sazīsti, tad bērnu māsas ieteica aptiekā iegādāties kompreses krūšu galiem. Mazulīte man slimnīcā ļoti intensīvi zīda naktī, laikam tā pavairoja pieniņu, no slimnīcas jau izrakstījāmies ar svaru pieaugumu no tā svara, kas bija nokrities.

Tad nu pienāca pirmās dienas mājās, uzreiz tiekot mājās ķēros salikt krūts pumpīti, jo krūtis bija tik pilnas, laimīga biju, kad atslaucu pieniņu. Tad pēc dažām dienām mazulīte drīzāk sāka iemigt pie krūts nevis vairāk ēst, kā rezultātā pēc 2 nedēļām kostatējām, ka vajag piebarot, jo svara pieaugums nav nekāds iepriecinošais. Kad ārste pateica, ka man būs bērniņš jāpiebaro likās, ka visa pasaule sabruks, jo mans plāns taču bija izgāzies pēc divām nedēļām, domāju nu re, būs tāpat kā manai mammai, draudzenei, bet bērnu ārste ieteica arī man pašai atpūsties un pēc dažām dienām pieniņš būšot atpakaļ, teikšu godīgi, es maz atpūtos, maz gulēju pa dienu, kas arī izrādījās klupšanas akmens šīm iesāktajām problēmām, tā kā tā bija sestdiena, tad nolēmu līdz pirmdienai gaidīt būs atnācis piens atpakaļ vai nē, ja nē, tad zvans zīdīšanas konsultantam par kuru uzzināju kursos, ka tādi ir, jo es taču biju nolēmusi barot pati savu mazulīti un pierādīt, ka nav tā, ka piena nav. Protams nebaroju tikai ar maisījumu, atslaucu pieniņu, tad liku pie krūts un tad vēl devu maisījumu, lai atslauktais pieniņš un maisījuma summa dotu to daudzumu, kas nepieciešams, ko norādīja ārsts.                                              Tā pienāca pirmdiena un es uzreiz zvanīju zīdīšanas konsultantei, varbūt kādai jau noder laikus, kur saņemt palīdzību, ja nepieciešams ( http://www.zidit.lv/specialisti/). Sarunāju, ka ceturtdienā ieradīsies speciāliste un visu pastāstīs kā labāk un parādīs. Tad nu šīs dienas intensīvi darīju tā, kā ieteica bērnu  ārsts - atslaucu pieniņu, devu zīst un vēl klāt maisījumu, jo daudzumam jābūt tik cik redz pudelītē, jo to cik izzīž nevar pateikt.                                Tad nu pēc dažām dienām ieradās speciāliste un sākām ar to, ka konsultante parādīja, kā pareizi bērnu ir jāliek pie krūts, tas ir visbūtiskākais, bērniņam ir jāstimulē piena dziedzeri, tāpat arī pateica, kad, lai astlaucu pieniņu, līdz šai dienai pieniņa vairāk bija, konsultante teica, ka noteikti pat mazulīte neizēdīs visu to maisījumu, pieniņš ātnāks pēc dažām dienām atpakaļ. Vēl kosultante norādīja, ka būtiski ir mazulīti barot plikāku, tikai autiņbiksītēs un zeķītēs, jo ēdot mazulītis strādā un sildās, bet ko siltumā apģērbtam vairāk gribas - uzreiz gulēt, un tā arī bija, tas bija iemesls, kāpēc mans enģelītis tikai gribēja čučēt. Bet viss nebija tik rožaini, lasīju vēl internetā dažādu informāciju, ko darīt, lai pieniņš pavairotos, varu teikt, ka izlasīju visu, kas ir pieejams, kā arī dažādas pieredzes, tā nu iegādājis vēl Maria Lactation kapsulas, dzērnu daudz māmiņu tējas, ķimeņu tējas ar iebiezināto pienu, pirms barošanas ieskrēju dušā pasildīt krūtis, atslaucu pieniņu starplaikos, lai pieniņš labāk plūstu u.c. lietas. Likās vienu brīdi, jā, pieniņš atgriežas, bet tāpat mazulīte ēd pēc tam maisījumu. Jūtot, ka pieniņš paliek vairāk, tad naktī sāku nebarot ar maisījumu, jo naktī pieniņš palika vairāk, bet pa dienu gan mazajai nepietieka. Cīnījos ilgi, visur salasījos, ka vajag likt bērnu vairāk pie krūts viss nokārtosies un pēc pāris dienām pieniņš paliks vairāk, domāju, kur tad ir tās pāris dienas, likās, ka šo cīņu nepieveikšu nekad, bet padoties negribēju, jo domāju, ka man pagaidām ir viens bērns un man ir tas jāvar - neviens uzdevums man nevar būt par grūtu, jo no dabas esmu cīnītāja, savus mērķus mēģinu sasniegt kaut ar smagu cīņu, kaut pierādot tikai sev, ka var panākt to ko grib. Sāku pieniņu atslaukt naktī un padzēru māmiņu tēju naktī, pēc āras pastaigas vairs pudelīti pēc zīšanas nedevu, domāju, kaut pēc h pielikšu pie krūts atkal, bet pudelīti nē. Tad nu pēc dažām nedēļām jūtu, ka pieniņš paliek vairāk, bet mazulīte kaut kā izēd to maisījumu tāpat, iepriekš konsultante teica, ka mazā izēdīs tik cik pietrūkst, bet mana nojauta teica, ka viņa tikai ēd par daudz, tad nu arī pateicoties nakts atlaukšanai, kas vispār deva to rezultātu, ka pieniņš sāka pavairoties, tad naktī atslaucu priekš brokastīm klāt un tā katru nākamo reizi pirms ēšanas starplaikā klāt pieslaucu nākamai ēdienreizei, lai nav jādod maisījums, jo ar mammas pienu taču pārbarot nevar, bet nu pēc pusdienas pastaigas gan tikai krūts bija, jo mājās biju un pudelīti iedevu klāt tikai pirms nakst gulēšanas.               Nopirku arī zīdaiņa svarus, lai pārliecinātos cik mazā izēd, vai ir pietiekami un tas viss deva gaidīto rezultātu - man viss izdevās, biju tik priecīga, jo pierādīju sev, ka nav tāda situācija, ka pieniņa nav, lai gan cīņa man prasīja 5 nedēļas, bet es nepadevos un pēc 5 nedēļām baroju bez pudelītes, bez nekā papildus, tad arī sāku veidot piena banku, jo bija pieniņš pietiekami, liku saldētavā, pieniņu atslaucu arī un uzglabāju trauciņā ledusskapī un tad arī varēju sākt iziet nedaudz no mājas un vīrs varēja pabarot. Bija pat reizes, ka krūtis bija tik pilnas, ka radīja kņudēšanu un nevarēju sagaidīt, ka mazā ēdīs, kā arī viņa nespēja izēst tās tukšas. Tad nu arī vēlāk bija sajūta, ka pieniņš palika mazāk, jo vairs neatslaucu un mazā gribēt vēl, bet tad ķēros klāt pie pumpīša un stimulēju, man kaut kā ir tā, ka labāk vairāk nekā mazāk un izliet pienu var vienmēr, bet uzreiz panākt to, ka pieniņu jāpavairo gan nevar. Jo ir bijis, ka ir paredzēts, ka jāiziet kaut kur, bet pietiekamu apjomu neizdodas atslaukt. Tad arī mazajai uznāca niķi dažreiz vakaros, ka krūti negrib bet ēst grib, tad nedaudz atslaucu un iedevu pudelīti un iemānīju krūti - viss izdevās. Liela pateicība arī manam vīram, kurš man palīdzēja un atbalstīja, viņš ir ļoti lepns, ka uzveicām šo periodu, kad kādam pastāstam kā gāja, tad viņš parasti saka "mēs panācām" un ir, kas iesmej par to "mēs" :D

Esam jau iesoļojušas pusgadiņā un mana meitiņa vēljoprojām tiek pārsvarā barota ar manu pieniņu, ne maisījumu + sākam piebarot ar dārzenīšiem un mans merķis arī ir ilgi to darīt, jo pieniņš ir labs arī imunitātei, tas pierādījās, kad vīrs saslima, bet mazā nē, tad arī es noķēru iesnas, bet par laimi mazā nē, es ticu, ka tas ir pateicoties pieniņam un kas gan var būt ērtāks barošanas veids par krūti, jo, kad nācās gatavot maisījumu, tas man likās tik neparocīgi, visa tā ūdens sildīšana, dozēšana nebija priekš manis.Publiski barot nav sanācis, tikai esot ciemos. Bet māmiņu tējas lietoju vēljoprojām, kā arī ķimeņu tējas, tās man ļoti labi garšo un palīdz pavairot pieniņu, bet noteikti zinu, ka tas nav galvenais pamatā, kas ražo pienu.                                                                              Noteikti iesaku cīnīties par savu pieniņu, lai gan man tas prasīja 5 nedēļas līdz sāku pabarot bez pudelītes papildus, zinu, ka būtu to darījusi vēl, jo par mammas pienu ir jācīnās un mani neuztrauca tas, ka krūšu gali bija tā pārmocīti, ka sāpēja zīšanas laikā, iemācoties pareizi likt bērnu pie krūts nekādas sāpes nav nemaz un par pieniņu var neuztraukties, tas būs. Kā arī jāatrod ērtākās barošanas pozas sev jau uzrezi, lai barošanas laikā pati var atpūsties.