Mana garšīgā vasara

Sveiki, esmu Adrians, man ir gads un desmit mēneši. Es ēdu visu ko man vecāki dod. Mācos ar karotīti ēst pats. Maltīti baudu kopā ar vecākiem, sēžot savā barošanas krēsliņā, dažreiz man izdodas izprasīties sēdēt uz dīvāna pie galda un tad mamma baro mani.

Šīs vasaras gardums man ir zemenes, jo pagājušajā gadā pie tām netiku, jo man bija alerģija uz viņām, bet šogad tās varu ēst saujām. Ēdu tās tikko plūktas no dobes, dzeru zemeņu kompotu – ņam, ņam cik bija gards. Bet diemžēl zemenes mūsu dārzā ir beigušās. Laiks citām ogām.

Ļoti esmu iecienījis gurķīšus un ne marinētus vai salātos, bet svaigus uz pusēm gareniski sagrieztus gurķīšus, tiesāju ka garausis burkānus. Mamma saka, ka es esot svaigēdājs, jo man ļoti garšo augļi, ogas un dārzeņi svaigā veidā. Bet tā nu gluži nav, no rītiem man garšo dažādas putras, un dārzeņi manam vēderam arī tīk, bet visvairāk man garšo ēdieni no ķirbja, rīsu putra ar banāniem un šad tad mamma auzu putrai pievieno medu, tas tik ir gardums.

Šovasar kopā ar mammu mājās pagatavojām cukurgailīšus, es tos saucu par kikeku. Kikeku, jo kad mamma man stāstīja par dzīvniekiem un kā tie runā, priekš manis kikerigū bija par sarežģītu un es saku kikeku. Šis ir mans vasaras našķis – tas ir visgaršīgākais uz pasaules un tas ir viegli pagatavojams. Es padalīšos ar recepti, ko mammai iemācīja mana Omīte.

Nepieciešams:

Mammas palīdzība

Katliņš

Koka lāpstiņa

Formiņa

Zobu bakstāmie kociņi

400 grami cukura

2 ēdamkarotes ūdens

Pagatavošana:

Vispirms katliņā jāielej ūdens un tad jāpievieno cukurs. Pēc tam uz lēnas uguns to visu karsē un nemaisa. Kad cukurs ir palicis brūns, to var lēnām maisīt. Kad masa ir kļuvusi karameles krāsā, tad katliņu noņem no uguns s un masu lej formiņās. Kad masa nedaudz atdzisusi, pa vidu ievieto zobu bakstāmo kociņu. Kad masa ir pilnībā sacietējusi, cukurgailīši ir gatavi nobaudīšanai.

Pēc cukurgailīšu baudīšanas mamma man liek izmazgāt zobiņus, jo saldumi bojājot zobiņus.

Tāda lūk ir mana garšīgā vasara. Un dzeriet daudz,daudz  ūdeni.