Mammītes vēderiņš, mana mīļākā gultiņa

Tajā brīdī, kad pirmais bērniņš atceļoja gulēt man uz vēdera, tas bija manas un mazuļa ērtības jautājums. Es noteikti varu apgalvot, ka sajūtot mazuļa siltumu uz sevis veidojas tāda īpaša stīga, kas savieno mūs vienā veselā. Pavisam izteikti es to sajutu pēc dzemdībām, kad piedzima mana vecākā meitiņa. Caur mani izskrēja tāda kā karstuma bulta un es sāku raudāt no laimes un sajūtām. Vēl esot dzemdību nodaļā vecmāte ieteica mazuli biežāk turēt uz vēdera, jo mātes siltums silda mazuļa punci un tas palīdz pret kolikām.

Tā nu varu teikt, ka mani bērni ir izauguši uz mana vēdera un mans silts ieteikums ir jo ilgāk Jūs varat nezaudēt šo neredzamo saiti, jo labāk. Jautāsiet KĀPĒC? Argumentēsiet ar to, ka bērnam grūti, pieaugušie noņem spēku mazulim, viņš būs izlutināts?

Viennozīmīgi atbildēšu nē.

Vai esat kādreiz padomājušas, cik ilgs ir tas laiks, kad mazulis ir nēsājams uz rokām, kad mazā galviņa uzguļas uz Jūsu krūtīm un Jūs pārstājat elpot, lai dzirdētu šo mīļo šņākuļotāju.

Tas laiks ir ļoti īss un tad ir brīdis, kad gribētos viņu paņemt rokās, bet viņš jau ir izaudzis.

Pēc dzemdībām mazā Katrīne bija intensīvajā palātā un es pēc dabas neesmu histēriķe, bet uz vakaru sapratu, ka mani pārņem panika, jo vēdera vairs un  mazulītes arī.

Pēc trīs dienām mēs bijām kopā un vēl līdz šim brīdim ejot gulēt, kamēr mazulīte aizmieg es turu viņas rociņu.

Gultiņu Katei izvēlējās tētis un vecākā māsa, pamatnosacījums bija, lai obligāti ir vieta zem gultiņas kur salikt nepieciešamās lietas, lai gultiņa ir stabila un restītes stingras, jo pēc pieredzes Edgars iemācījās restītes izskrūvēt un izvēlās uz dupša no gultiņas. Kā izskatīsies gultiņa es nezināju un visā paļāvos uz vīru, jo viņš man ir ļoti prātīgs un praktisks vīrietis. Es zināju, ka mana izvēle noteikti sakritīs ar viņa un tā arī bija.

Katrīne gulēja gultiņā līdz gadam un tad notika lūzums un viņa vairs nebija noliekama gultiņā, viņa gulēja starp mums, miegā aptaustot vai tētis un māmiņa ir viņai blakus. Uz diviem gadiņiem viņa tika pie princešu gultas un pati sāka atkal gulēt savā gultiņā, ko dara līdz dotajam brīdim. Es neliedzu viņai gulēt ar mums, bet arī nemudināju to darīt.  Es jautāju mūsu dakterei par labāko vecumu, kad gultiņai būtu jāceļo uz atsevišķu istabu un viņa teica, ka gados piecos, es arī tam varu piekrist, jo nu jau redzu, ka Katrīnei ir nepieciešama sava atsevišķa telpa.

Es noteikti atbalstu šo tuvo kontaktu bērnam ar vecākiem pēc iespējas ilgāk, protams saprāta robežās. VAI TAS IR PAREIZI?

Kas vispār var pateikt kā ir pareizi, katrs bērniņš ir savādāks, ir jāprot viņā ieklausīties un ne tikai, galvenais sadzirdēt, jo gulēšana ar mammu reizēm ir kas daudz dziļāks nekā tikai niķis.

Te nu ir jāsaprot, ka te ir arī otra puse:

• Izpaliek tuvība ar vīru, tad, kad to gribētos.
• Bērniņš pierod pie tā, ka mamma ir blakus dienu un nakti un pēc tam ir grūti kādam uzticēt mazuli paauklēt.
• Visas naktis ir jāpavada mājā, vai kopā ar mazuli.

Es gribu nobeigumā teikt, ka nevienu mirkli nenožēloju, ka Kate gulēja ar mums un žēl ka tas jaukais laiks ir beidzies, jo mēs esam lielas un drīz iesim skolā.

Vēl gan viens padoms: Ja vēlaties, lai meita Jums stāsta savus noslēpumus, tad vakarā saritinaties abas gultā kaut uz īsu brīdi, pēc pieredzes zinu, ka tad mammai var pastāstīt visus noslēpumus uz austiņas.