26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Jau kopš Denīzei bija kādi četri mēneši ,es ik pa laikam kaut kur devos viena- vai uz veikalu, vai pucēties. Ilgāk par stundu -divām nekad nebiju prom. Bērns pabarots, sauss,it kā visam vajadzētu būt kārtībā. Tētis atverēts izklaidēm :) Bet nekā! Denīze šo pasākumu ne visai akceptēja. kamēr bija mazāka, tikmēr vēl kaut kā. Bet tagad paliek ar vien trakāk. Vakar braucu sev taisīt nadziņus, un mazā bija tikko pamodusies, uzpupojusies, viss kārtībā. Gāju prom, parādīju attā. Bet šī bļauj. Cerēju ,ka gan jau abi puiši tiks galā! Beigās izrādās tētis vai no ādas līdis ārā-darīja visu iespējāmo,lai mazo nomierinātu ,bet šī 60 minūtes kliegusi bez apstājas ,līdz aizmigusi bezspēkā.
Kā pieradināt ,ka mamma uz kādu laiciņu aiziet? Ko darāt jūs un kā tiekat ar to galā?
es šobrīd sāku domāt,ka šādas iziešanas jāsāk taisīt biežāk. Ar puiku mums bija vēl trakāk,jo praktiski nekad viņu nebija nācies atstāt, tikai no 1,5 gada. Problēma jau ir tā ,ka vienīgais ,kas var pieskatīt ir vīrs. Un diži jau daudz kur man vienai iet nav. Pāris reizes mēnesī tik izeju viena. 😀
Nu nekā netiku galā - gāju, ja bija jāiet. Vīrs bļaušanu kaut kā mierīgi uztvēra. Un tad pienāca maģiskais pusotrs gads, kad viss pats lēnām sāka kārtoties. Tagad pat šķiet jocīgi, cik bērns viegli atvadās no manis, jo vēl pa atmiņām maisās, kā, izgājusi no daudzdzīvokļu mājas, dzirdu viņu kliedzam.
mēs arī ik pa laikam kaut kur izraujamies. kaut vai uz veikalu aiziet divatā 😃
mēs nekad neesam taisījuši atvadīšanos. aizejam tā klusi, nemanāmi. tikmēr palicējs pievērš uzmanību kam citam. ja bērns redz, ka kāds no mums iet projām, tad ir auzas - ir lielais kreņķis un raudāšana.