Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Svētki, svētki, svētki!

Vasara jau pusē un es neesmu izdarījusi pusi no tā ko biju ieplānojusi. Bet tas ir sīkums,  jo ja varu rūpēties par mazu zirnīti kas katru mīļu brīdi smaida un pļāpā tad pārējais var arī pagaidīt. Ogas tik ātri nepazudīs un arī dārzā savu deguntiņu varu iebāzt vēlāk. :D

 Ir pagājuši skaistie Latviešu Dziesmu svētki, bet es tikai tagad esmu atradusi laiku lai beidzot  pastāstītu un parādītu ar ko bija īpaši šie svētki mums.
Šogad šie svētki man lielākoties aizgāja gar degunu, jo es nevarēju īsti izbaudīt lielisko atmosfēru un rosību kas valdīja Rīgas ielās. Protams, ka visam varēja sekot līdzi TV, bet arī tam man nav laika, jo mazais Kārlis prasa lielu uzmanību. Mamma un tētis nu ir viņa mīļākie cilvēki, kurus palaist brīvībā nemaz vēl negribas. Un nav jau īsti kam to mazuli iedot lai pieskata.  Mēs arī vēl negribam, jo Kārlis ir pavisam maziņš. Ja vēlamies kaut kur doties, tad visi kopā kā vienota ģimene. 

Mēs īpaši lepojamies ar Kārļa omīti, jo arī viņa dejoja Daugavas stadionā kurai sekojām līdzi, bet šoreiz pie TV. Tas bija ļoti skaists deju uzvedums. Es ļoti ceru, ka arī mans dēls pēc gadiem piedalīsies dziesmu svētkos un nesīs Latvijas vārdu pasaulē. 

8.jūlijs ir ļoti īpašs datums mums ar Artūru, jo pirms 5 gadiem tieši šajā datumā mēs sākām draudzēties.( Pazīstami gan bijām iepriekš )
Viens datums, bet tik daudz pasakainu notikumu un mirkļu. Kopā pavadīti 5 gadi, Dziesmu svētki un pirmie svētki jau kā ģimenei kurā aug dēliņš. Kārlis savos nepilnajos 3 mēnešos atļāvās kopā ar vecākiem baudīt noslēguma koncertu ''Zvaigžņu ceļā'', lielajā Mežaparka estrādē. 
Ak cik tas bija skaisti!. Sēdēju, baudīju un raudāju, jo šis koncerts mani no visas sirds aizkustināja. Sirds dziļumos vienmēr esmu bijusi dziedātāja, tāpēc tā vien vēlējos stāvēt tur, kur stāvēja šis lielais  koris no visas Latvijas. Tas ir sapnis, ko arī es kādreiz gribu piepildīt. Stāvēt uz lielās skatuves un dziedāt tā kā mēs latvieši to protam- skaisti, skanīgi, skaļi un vareni. Tieši tā! 
 
Ceļā uz koncertu es īpaši daudz ģimenes ar ratiņiem neredzēju, bet koncerta laikā pamanīju  ļoti daudz. Grūti ar ratu kūlbiņu vispār estrādē tik iekšā, jo diemžēl koncerta rīkotāji nebija padomājuši par mazākajiem latviešiem. Drīkstēja būt ratiņi kas ir salokāmi un kurus var palikt zem krēsla lai nevienam netraucētu. Mēs, protams, mēģinājām visiem sastāstīt, ka mūsu rati ir salokāmi. (Bet tā nebija, jo ratu kūlbu salocīt nevar.) Iekšā tikām, nevienam netraucējām, bet arī salokāmos ratus šaubos, ka kāds zem krēsla varēja palikt. Pārāk maz vietas! Mēs stingri bijām nolēmuši kūlbu turēt rokās, bet beigās nemaz nevajadzēja, jo nolikām to uz krēsla. Katrā ziņā mazliet sajutos atstumta. Vai tiešām jaunās māmiņas ar mazulīšiem nevar baudīt koncertu? Vai tie rati kādam traucēja? Nē!  Tāds nu ir mans sašutums, bet iespējams nebiju tāda vienīgā. 
Starp citu! Mums ratu kūlbiņu ieteica atstāt riteņu novietnē. Tur tā kā varētu sarunāt lai to pieskata. :D Tad mums nāktos bērnu rokās turēt vairāk kā 3,5 stundas. Cik tas ir nopietni?  Galvenais, ka mēs paši ar visu tikām galā neskatoties uz to, ka mums diezgan bieži līdz koncerta sākumam aizrādīja par ratiem gan brīvprātīgie darbinieki, gan policija.

Kārlis! Lūk tas ir mazs džekiņš kuram skaļa mūzika, aplausi un mammas dziedāšana netraucē. 67 000 tūkstoši cilvēku apkārt, bet Kārlis čuč pavisam mierīgi. Pirms koncerta paslēpāmies uz soliņa un uzēdām. Koncerts garš, tāpēc mazulis pats par sevi saprotams arī grib vēl pirms lielā nakts miedziņa paēst. Aizgājām zālīte starp lielajām priedēm, pavisam nemanāmi uzēdām. Protams, ka uzreiz jau atkal čučēt negāja. Paldies manam vīram, jo tas visu atlikušo laiku ļāva man baudīt koncertu, bet pats ar mazuli mīļojās un pļāpāja. Kārlis pirmo reizi varēja vērot tik daudz cilvēku. Un neslēpšu, ka abi žilbināja visas dāmas kas pagāja garām vai sēdēja mums apkārt. Kādai uzsmaidīja, bet ar kādu citu papļāpāja. Bet nakts miedziņā aizgāja brīdī, kad mamma un pārējie kājas stāvot skaļā balsī dziedāja līdzi lielajam korim kad skan "Saule, Pērkons, Daugava".  Īstā dziesma pie kuras iemigt tētim uz pleca. Spēcīgi! Bērns baudīja un vēroja koncertu tik pat ļoti kā mamma bez asarām un čīkstēšanas. Kluss kā pelīte. 


Lepna, jo esmu dzimusi Latvijā.
Lepna, jo esmu Latviete.
Lepna, jo esmu mamma.
Lepna, jo mēs esam VARENI un senči DIŽENI!