Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Pirmais mēnesītis pagājis!

 Mums jau ir viens mēnesītis kurā esam paaugušies pavisam braši.
 Mūsu mazais Kārlītis nu jau sver 4,780 kilogramus un ir izaudzis no 52 centimetriem līdz 57. Liels lepnus man kā mammai, bet maza bēda, jo ar steigu jāsāk gādāt jauna garderobe. Pirmās mīļās drēbītes vairs neder, arī visas citas sagādātās un sadāvinātās vairs ciet netaisās. Bērnu nav ko stīvēt mazās drēbītēs. Lai jau aug.! Mums tak gribās lai ir vesels un brašs zēns, kas darbosies un palīdzēs mājas darbos. Nespēju noticēt, ka jau vairāk kā mēnesis ir paskrējis un es esmu Mamma.  Ļoti laimīga mamma. 

Mans pirmais lielais brauciens uz Dobeli! 
Skaistajā un saulainajā svētdienā ar kaimiņiem ieplānojām doties apskatīt ziedošos ceriņus Pētera Upīša dārzā. Tā kā, mēs bijām neplānoti daudz cilvēki savākušies, tad ar Kārlīti braucām paši ar savu auto un divi vien. Itkā jau Kārlis pirms braukšanas braši paēda, bet pusceļā jau mazajam zaķēnam acis bija vaļā un viņš mierīgi vērojot ceļu gulēja savā auto krēsliņā. Aizbraucot uz Dobeli un apbraucot milzīgus apļus ap dārzu sapratu, ka mašīnu īsti nolikt nav kur. Un ja bija kāda vietiņa, tad tā bija pārāk tālu no dārza un man galīgi negribējās mazo zaķi mocīt no auto krēsliņa uz ratiem un atpakaļ. Pluss vēl garais ceļš kuru bija jāveic uz dārzu un atpakaļ. Sapratu, ka īsti labi tas nebūs, tādēļ nācās griezties atpakaļ un doties pie mīļajiem radiņiem ciemos, lai pabarotu savu mazo mīlulīti.
Dobelē biju, ceriņus no mašīnas loga redzēju un radiņus apciemoju. Traka svētdiena, kad esi plānojis uztaisīt kādu skaistu bildi, bet nesanāk, jo mazajam tomēr mana uzmanība tiek veltīta 100%. Prieks vismaz, ka Zs ''Liepās" arī ir skaisti ceriņi un skaisti ziedoši koki. Apraudzīti mīļie, un veiksmīgs mājupceļš. :)

Noteikti iesaku arī jums nevilkt garumā un aizbraukt līdz šim skaistajam dārzam, jo ceriņi tur tiešām ir burvīgi visdažādākajās krāsās un šķirnēs. 


Pirmo reizi Kārlēns palika ar tēti! 
Atstāju uz pusotru stundiņu abus divus  plašajā Rīgā, kamēr mammīte ar meitenēm pārrunāja svarīgākās lietas, kas nepieciešams vecmeitu ballītei.
Vispār man tas bija diezgan interesanti. Itkā jau atrados turpat netālu no saviem mīļajiem vīriešiem, bet iekšā sirds dziļumos tomēr uztraucos. Ik pēc 2 minūtēm skatījos telefonā vai vīrs nav zvanījis vai atsūtījis kādu ziņu. Tāds nemiers mani mocīja pirmo reizi, jo visu šo laiku mazajam blakus esmu bijusi 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. Šis man tiešām bija pirmais pārbaudījums jūtām, bet ne tikai man arī vīram. Viņi visu šo laiku kamēr mamma dzēra kafiju,  iepirka produktus  vakariņām.  Tētis jau stāstīja, ka tagad zin cik tas ir grūti, kad ar vienu roku jāstumj rati, bet ar otru jānes pilns iepirkuma maisiņš. Vienīgais, ko viņš tiešām atzinīgi novērtēja bija tas, ka cilvēki ir daudz laipnāki,  visur pa priekšu palaiž, attaisa durvis un palīdz sakrāmēt maisiņā. Iepriekš tā neviens neesot darījis. Pilnīgi saprotu! 

Mammas un topošās māmiņas, kas ir plānojušas vecmeitu ballītes! Vai jūs lūdzu varētu padalīties ar idejām par foršu vietiņu vai kempingu pie ūdens, kur atpūsties 10 meitenēm?( Var arī nebūt pie ūdens, bet pats galvenais, lai varam sadegt svecītes un justies netraucētas. Riktīgi feini būtu ja ir pirtiņa).  Pluss varbūt jums ir arī kāda forša ideja kā pārsteigt vecmeitu? Uzdevumi, solījumi un tamlīdzīgi.  Mums trūkst idejas, jo neesam atradušas īsto vietu, kur atpūsties un līdz ar to, arī mūsu maršruts ir jāplāno vadoties  pēc viesu nama vai pirtiņas atrašanās vietas. 
Esam gatavas arī trakiem izaicinājumiem, bet tomēr vēlamies lai šī diena topošajai sieviņai ir mīļa un romantiska.