Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Kārlītim ir savi plašumi

Sveikas lieliskās māmiņas!

Katru rītu ceļos ar domu par jaunu stāstu par mūsu ikdienu. Ļoti vēlos pastāstīt kā mums visiem iet un ko mēs darām, bet ir nenormāli grūti saņemties un apsēsties pie datora. Mazais Kārlis nu jau prasa ļoti lielu uzmanību, un principā lielāko dienas daļu mēs pavadām kopā gan uz zemes, gan ratos, gan vecāku gultā. Mazais aug ļoti ātri, un pie tā es nevaru pierast. Kārlis dienas laikā īpaši daudz neguļ, līdz ar to savā brīvajā laikā es ļoti cenšos piekopt māju un sakopties pati. Nezinu kā ir citām māmiņām, bet īpaši daudz laika man nav, lai pagatavotu kārtīgas vakariņas. Varbūt esmu slikta sieva, jo nesagaidu vīru no darba ar siltām vakariņām, bet es cenšos sagādāt visu nepieciešamo tām. Bet tiklīdz vīrs pārnāk mājās, tā visi trīs kopā dzīvojamies pa virtuvi.  Mūsu ritmiņš tā ir izveidojies, ka tieši ap to laiku kad tētis ir mājās ēst gribās arī mazajam. Abi mani vīrieši ir izsalkuši vienā laikā un man ar to steidzīgi jātiek galā. :) 

Cenšos paspēt visu ko vien varu. Braucam, darbojamies un izbaudām visi šo skaisto vasaru pēc iespējas vairāk.Daudz svaigā gaisā un pie mīļajiem radiņiem. Gan tad kad mazais Bucītis (Kārlim tā ir iesauka) bija puncī izbaudīju visu, tā arī tagad. Vienīgi skumji, ka laiks un diena paskrien tik ātri, ka pati pamanu to, ka visu dienu neesmu neko ēdusi. No rīta viena maizīte ar kafijas krūzi un vakarā ap desmitiem beidzot varu apsēsties un uzkost kārtīgi. Un tad jau nu vēderam tiek visādi labumi. Gan labi, gan slikti. 

Es beidzot tā pavisam nopietni sāku novērtēt savu lauku īpašumu Tukuma novadā, jo tur tiešām ir ko darīt, man tur patīk un es tur jūtos brīvi. Staigāju apkārt, lasu ķiršus, jo to mums ir nenormāli daudz, kūkoju un klausos putnu čivināšanā. Zinu, ka ir bīstami ka pie pašas mājas atrodas bišu stropi, bet arī tas ir jauki. Pašiem savs medutiņš! Tikai mēs ar tām neņemamies jo ar tām nodarbojas bitenieki.  Sāk gatavoties avenes un  ērkšķogas. Šīs visas ogas mums ir neskaitāmi daudz, līdz ar to mums ar Artūru dzimst ideja par ekoloģisku Apšu ģimenes vīnu. Viss kas dārzā izaug tiks iespundēts balonos. Un tā it nemaz nav slikta ideja. Mums ir viss nepieciešamais lai vīns dzīvotos, pats grūtākais,šķiet, salasīt odziņas. Tās es cenšos lasīt laikā, kad Kārlis saldi čuč ratos, jo Artūrs nav mans palīgs dārzā. Viņš dzīvojas pa mājas iekšu, jo šogad esam stingri nolēmuši ķerties klāt remontam. 
Darba tur ir nenormāli daudz,tur ir arī liels plašums, kā arī skaists  ābeļdārzs kur rudenī var nogaršot dažādākās ābolu šķirnes. Var tās ne tikai nogaršot, bet arī lasīt. Tiek novākti neskaitāmi kilogrami ar āboliem no kuriem tiek spiesta sula, bet labākie āboli tiek glabāti ziemai ko noēsties. Godīgi sakot mana mīļākā vieta uz zemes, jo tās ir manas jaunās mājas. Vieta kur vis tiks iekārtots tieši tā kā mēs vēlamies. 
Negribu teikt, ka ir slikti tur kur dzīvoju tagad. Arī šeit man patīk, bet nekad neesmu jutusies brīvi. Ir sajūta ka kāds no malas nospiež. Nevaru šo sajūtu izstāstīt un nemaz arī negribu. Sava kārtība ir sava un man nepatīk ka kāds to izjauc.  Tāpēc jācer ka pavisam drīz mēs būsim mājās un iekārtosim savu ligzdiņu paši. 

Starp citu! Mums bija fantastiski, skaisti un mīļi Jāņi kurus pavadījām kopā ar pašiem tuvākajiem. Kārlītis mammai šoreiz neļāva atpūsties, jo gulēja istabā pats savā gultiņā kamēr pārējie atpūtās. Niķīgs un ļoti kašķīgs Jāņu bērns, jo arī viņam gribējās tieši tā pat kā mammai atpūsties kopā  ar ciemiņiem. 

Izbaudu šo vasaru pilnvērtīgi un no sirds. Ja iepriekš es darīju lietas kas man bija ikdiena, tad tagad es katru dienu ieraugu daudz skaistas un krāsainas lietas. Iemīlu un iepazīstu  pasauli no jauna kopā ar dēliņu.

P.s. Manā kontā šogad jau divas mazas knapi pamanāmas ērces.  Esat uzmanīgi!