Kaspars iet ciemos.

Kaspars iet ciemos jau no ļoti maiga vecuma :)

 Viena no mūsu vecomammām dzīvo apmēram puskilometra attālumā. 

Tā nu mēs gandrīz katru dienu pastaigu apvienojām ar ciemošanos. No sākuma Kaspariņš visu ciemošanos nogulēja, bet tad jau sākās aktivizācijas laiki. Tagad ļoti labi saprot, kad saku  iesim ciemos :)

 Tagad ir tā, ka puika ciemojas retāk, bet ilgāk. 

Kā tas notiek - vispirms - mēs respektējam manas mammas dzīves kārtību. Viņa gan arī panāk mums pretī, uz mazdēla vizītes laiku tiek noliktas tālāk lietas, ko mazām rociņām nevajadzētu aiztikt.

 Kaspars ir viegli apsaucams un nav nekādu karu, ja mazie "pikstiņi" mēģina kaut ko papētīt :) Un tā tas ir ne tikai pie vecomammas, jebkur citur arī.  Un viņš gluži labi saprot, ko var un nevar darīt ( jaunietim tūlīt būs 2 gadiņi ) 

Pie kādiem principiem es pieturos?

 1. Un galvenais - nevēlos nekādā veidā apgrūtināt tos, pie kuriem esam ciemos, ar mana bērna vajadzībām.  Vienalga, pie kā esam - vecomamas, draudzenes, tantes utt. 

2. Vienmēr man somā ir līdzi - salvetes, pamperis, krūzīte ar dzeramo, našķis un mantiņa, un, ja uz ilgāku laiku, tad arī kaut kas no tīra apģērba. 

3. Ciemos esot, es pati vēroju savu bērnu, uzmanu, lai neielien, kur nevajag.

 Man, par laimi , nav draugu un paziņu, kuri dzīvoti "mākslas muzejā", tāpēc ciemošanās parasti nekādas galvassāpes nesagādā.

 Un ciemoties vajag, tas ir ieguldījums bērna socializācijā un komunikācijas prasmēs.