Kaitinošā salīdzināšana

Dažbrīd šķiet, ka mūsu vecmāmiņas savā starpā sakausies, cenšoties pārliecināt, ka taisnība ir tieši viņai un mūsu bēbītis līdzīgāks ir tieši viņas ģimenes radiem. Šādos brīžos gribās nokliegties, lai reiz taču rimstas, jo bērns ir līdzīgs pats sev.

Tikko piedzimstot, virsroku ņēma vīra mamma, pēc kuras domām mazulītes matu krāsa ir tāda pati kā viņas vecākiem. Lai arī pati vairāku bērnu mamma, šķiet, viņa ir piemirsusi, ka bērna matu un acu krāsa dzīves laikā mainīsies un nebūs visu mūžu tāda kā tikko piedzimstot. Bet nu labi... mīļā miera labad tikai piekrītoši māju ar galvu.

Tagad uzbrukumā nākusi mana mamma, kura nebeidz apgalvot, ka mazulīte ir līdzīga viņas mammai un vispār – deguntiņš mazulim esot no manis, tāpat kā sejas forma un tas smaids. Mīļo pasaulīt! Es iesākumā tiešām centos pretoties un stāstīt, ka meita ir līdzīga pati sev, nevis kādiem vairākās pakāpēs tāliem radiem, kurus nekad dzīvē pat neesmu redzējusi. Tomēr nu es vienkārši paklusēju.

Vecmāmiņu vēlme uzkabināt mazulim birku „Manas ģimenes gēni” ir neizmērojama. Nepārtraukti notiek vārdiska plūkšanās par to, kurai dzimtai mazulis ir līdzīgāks un kuras ģimenes gēni ir guvuši virsroku. Vai Tev bija tāpat?

Cilvēku vēlme tikko dzimušā mazulītī saskatīt līdzību visiem radiem, ir neaprakstāma. Tajā pašā laikā tiek aizmirst, ka ar katru dienu bērniņš mainīsies, mainīsies gan sejas forma, gan acu krāsa, gan arī mati. Piemēram, tagad, paņemot rokās tikko dzimušā dēliņa bildes, vairs nesaskatu pašreizējā četrgadniekā nekādu līdzību ar to mazo, apaļo bēbīti, kuram tāpat kā māsai tika meklētas līdzības ar omītēm, opapiem un krustmātēm.