Jauniešiem jāļauj dzīvot, atpūsties un īstenot mērķus

„Ikvienam jāsaprot, ka katrs bērns ir personība, sevišķi pusaudžu gados, tāpēc bērnu nedrīkst sākt pāraudzināt un mēģināt kaut kādā veidā lauzt. Ir jāļauj viņam dzīvot tādam, kāds viņš ir,” tā par viesskolēnu uzņemšanu saka rīdziniece Linda Medne, kura šogad savā ģimenē uzņēmusi viesskolnieci Martinu no Itālijas. Linda ir pārliecināta, ka kļūšana par viesģimeni ir sniegusi neatsveramu pieredzi ikvienam ģimenes loceklim. 

Pirms diviem gadiem Lindas vecākā meita Anna ar bezpeļņas brīvprātīgo organizācijas „„AFS Latvija” Starpkultūru programmas” starpniecību gadu pavadīja apmaiņas programmā Francijā, dzīvojot viesģimenē. „Uzskatu, ka Annai tā bija lieliska iespēja, jo meita atgriezās gluži kā cits cilvēks. Pirms tam Anna nebija tik aktīva brīvajā laikā, savukārt kad atbrauca, viņa daudz vairāk iesaistījās dažādās sabiedriskās aktivitātēs, apmeklēja pasākumus, iesaistījās brīvprātīgajā darbā. Dažubrīd šķiet, ka Anna kļuvusi pat pārāk aktīva, jo nav kas citreiz pieskata mazāko meitu – Loti. Taču nemēģinu ko mainīt šajā situācijā, jo zinu, ka Annai ir svarīgi būt sabiedriski aktīvai,” norāda Linda. Meitas pozitīvā pieredze bijusi viens no iemesliem, kāpēc Lindas ģimene izlēmusi kļūt par viesģimeni un līdzīgu pieredzi sniegt kādam ārvalstu skolēnam.

Taču lielākais pagrieziena punkts, kas licis nosliekties par labu kļūšanai par viesģimeni, bijusi septiņgadīgā meita Lote. Kā stāsta viesmamma, dodoties nelielā ceļojumā uz Igauniju, Lote izrādījusi milzīgu interesi runāt angļu valodā. „Lote devās klāt pie citiem bērniem un mēģināja sarunāties. Tajā brīdī es sapratu, ka mūsu ģimene ir gatava uzņemt viesskolēnu. Atgriežoties mājās pēc ceļojuma, sazinājos ar „AFS Latvija”, lai pieteiktos kļūt par viesģimeni. Saņēmu atbildi, ka palikusi vairs tikai viena meitene, kurai nebija pieteikusies ģimene. Izlasot anketu par meiteni, sapratu, kāpēc viņa palikusi kā pēdējā. Martina no Itālijas savā apraksta anketā bija minējusi, ka viņai ir paniskas bailes no visa veida dzīvniekiem un viņai ļoti patīk tusēt. Tajā brīdī mēs ar vecāko meitu saskatījāmies un nodomājām: „Vai tad mēs zināms kādu itāli pusaudžu gados, kam nepatiktu tusēt?” Visiem jauniešiem patīk tusēt, tātad tas ir tikai godīgi, ka viņa to ir iekļāvusi arī savā anketā,” atmiņās dalās Linda. Pēc iepazīšanās ar anketu Linda bija uzrakstījusi „AFS Latvija”, ka, viņiem ģimenē ir liels suns un arī kaķis, un, ja meitene ir gatava bailes pārvarēt, tad Medņu ģimene viņu labprāt uzņemtu. Martina piekrita un izvēlējās ģimeni. Kā izrādījās, nekādas lielās bailes no dzīvniekiem meitenei nebija, vienkārši dzīves laikā nebija bijusi saskarsme ar dzīvniekiem. 

Pirmās divas nedēļas Martina ģimenē bija klusāka, kas bija tikai saprotams, jo meitene mēģināja iejusties jaunajā vidē, ģimenē, skolā. Jau no pirmās dienas ģimene sākusi runāt angļu valodā, jo arī Martinas mērķis bija paralēli latviešu valodas pamatzināšanām nostiprināt arī angļu valodas prasmes.  Šis bijis arī viens no iemesliem, kāpēc meitene no Itālijas izvēlējusies savu apmaiņas gadu pavadīt Latvijā – viņa bija dzirdējusi, ka šeit jaunieši ļoti labi runā angļu valodā. Līdz ar to skolā Martina vairāk nostiprināja latviešu valodu, savukārt ģimenē un draugu lokā runāja angliski. „Nu jau vairāki mēneši ir pagājuši un saprotu, ka mūsu angļu valodas prasmes ir nepārprotami uzlabojušās. Jau pēc pirmajiem mēnešiem es no laimes teju apraudājos, kad mana mazākā meita sāka pat palabot manu angļu valodu – piespēlēja jaunus vārdus. Tas ir fantastisks progress, kā bērns dažu mēnešu laikā var sākt runāt angļu valodā,” norāda Linda. 

Skolā Martina daudz laiku velta mācībām – kā pamata priekšmetiem, tā papildu valodu apguvei. Martina skolā mācās četras valodas – angļu, latviešu, krievu un spāņu. Izvēlētajos priekšmetos ir sasniegusi arī ļoti labus rezultātus, un sekmes ir pat augstākas kā klases vidējais līmenis. Linda atzīst, ka ir priecīga, ka jaunietei mācības nesagādā grūtības, un viņa var skolu apvienot ar ārpus klases aktivitātēm, kā arī nelieliem tusiņiem. Linda ir pārliecināta, ka nav pareizi, ka vecāki par visām varītēm mēģina kaut ko jauniešiem uzspiest vai kaut kādā mērā neuzticēties – jaunieši ir jāsaprot, jāļauj viņiem atpūsties, jāļauj nolikt savus mērķus.

Jautāta par ikdienu ģimenē ar viesskolēnu, Linda norāda, ka ierastais ritms, protams, nedaudz mainījies, taču nekādas problēmas ģimenē tas nav sagādājis. Martina pēc pirmajām nedēļām kļuvusi atvērta, ikdienā ir ļoti komunikabla un nu jau ar viesmāsu Annu kļuvušas par labām draudzenēm. Martina ikdienā veic visus mājas darbus tieši tāpat kā meitas Lote un Anna, tāpat arī gatavo ēst un sniedz ieskatu itāļu virtuves daudzveidībā. Kā stāsta Linda, viņu ģimenē jau no pirmās dienas makaronus vairs nesauc par makaroniem, bet gan par pastu, burciņā nopērkamās tomātu mērces vairs netiek lietotas, bet gatavotas svaigas, kā arī eļļa un garšvielas tiek izmantotas tikai „atbilstoši Itālijas standartiem”.

Mājās ik pa laikam ir arī citi viesskolēni, jo savā starpā viņi ir ļoti draudzīgi, līdz ar ko notiek dažādi kopēji pasākumi, dzimšanas dienas svinības un svētku atzīmēšana. „Kad uzņēmām Martinu ģimenē, sapratām, ka mūsu mājas durvīm jābūt atvērtām arī citām kultūrām, jābūt atvērtām arī Martinas draugiem un ģimenei, līdz ar ko bieži mājās viesojas dažādu kultūru pārstāvji. Martinas dzimšanas dienā uzņēmām pie sevis arī Martinas ģimeni no Itālijas un iepazīstinājām ar Latvijas tradīcijām,” stāsta Linda.

Linda atzīst, ka pēc vairākiem kopā pavadītiem mēnešiem, ir tikai pozitīvas emocijas par citas kultūras uzņemšanu ģimenē un Linda ir pārliecināta, ka arī augustā, kad Latvijā ieradīsies jaunie viesskolēni, Lindas ģimene būs viena no tām, kas sniegs mājas kādam no viņiem.