Gados jaunās omītes dienasgrāmata - desmit mēneši ar astīti

Visi svētki jau garām, vēl tikai eglīte un piparkūku smarža istabā liecina, ka esam pārkāpuši jauna gada slieksnīti. Arī mazajam Gustiņam ir tikai tāds mazs solītis un viņš būs viengadnieks, bet tagad mums ir jau 10. mēneši ar mazu ļipiņu.

Beidzot esam sagaidījušu pirmo zobiņu un cīnamies ar nākošiem, kas gatavojās parādīties. Protams kožam visam un viesiem, kas pagadās ceļā ieskaitot protams omi . Gustiņš ir sapratis, ka starp visiem, kas viņam skraida riņķī vispieņemamākā ir Katrīne, viņš ļoti gaida savu draudzeni un labprāt ar viņu rotaļājās.

Rāpošana ir veids, kā var apsteigt vienu otru mājinieku, bet vakar Gustavs iemēģināja trepes, tā kā no istabas ir iemācījies izrāpot viņš nokļūstot pie trepēm ātri saprata, ka rokas jāliek no viena pakāpiena uz otru, pagaidām gan nav skaidrs, ko darīt ar kājām, bet es pieļauju, ka te būs nepieciešamas tikai pāris dienas. Čeļās kājās pie katras iespējas un soļo turoties pie mēbeļu malām. Ēdam mēs gandrīz visu, ko ēd arī pieaugušie, ar izņēmumiem.

Neēdam un pagaidām atturēsimies no -

Sarkanajiem dārzeņiem

mandarīniem un apelsīniem, vīnogām. Dārza ogas sāksim ēst tikai vasarā, kad tās būs mūsu dārzā ( zemenes, avenes, jāņogas, ērkšķogas, upenes).

Protams visas pieaugušo izvirtības, ( majonēze, ketčups, dažādas mērces, ievārījumi, krēmi).

Esam pārdzīvojuši pirmo lielo slimošanu, kas noteikti lika Kikai paskatīties uz daudzām lietām ar citām acīm. Neskatoties uz grūtībām Kika spītīgi cīnījās ar slimību un negulētām naktīm.  Šoreiz sakodu zobus un nemaisījos, zināju, ja būs nepieciešams mani pasauks. Bet tāda nepieciešamība neradās, tētis un māmiņa pa kārtai skatījās mazuli un ārstēja viņu. Es noteikti varu teikt, ka tieši šādas situācijas liek arvien dziļāk izjust to , cik ļoti tu mīli mazuli, kā tu gribētu viņam palīdzēt, vai izdarīt tā, lai slimību varētu izslimot pati. Cik smaga ir bezspēcība un cik ļoti svarīgi ir ievērot dažus sīkumus, kas palīdz izvairīties no mazuļa slimošanas. Ka mamma ar savu nebeidzamo atkārtošanu, nepiekasās, bet gan zin dažas lietas labāk, kurās ir vērts ieklausīties un ievērot. 

Gustavs runājas savā valodiņā un labprāt dejo pie mūzikas, kas viņam patīk. Ar actiņām meklē mammīti un stiepj rociņas, lai viņu paņem opiņā un samīlē. 

Manā gadījumā noteikti varu teikt, ka nejūtu atšķirību starp Katrīni un Gustiņu, viņi abi ir maziņi, abi mīļi un abi man ļoti tuvi cilvēciņi. Drīzāk teikšu, ka Kika ir atgājusi otrajā plānā, jo tagad viss, kas jāpēr jāpērk diviem mazuļiem, nevis divām meitiņām. Neskatoties uz to, es lepojos ar savu lielo meitu un mīlu viņu tik pat stipri kā agrāk, tikai tagad viņa ir vairāk mana partnere, draugs, cilvēks uz kuru es vēlos paļauties.