Eksperta viedoklis: diagnoze – selektīvais mutisms

Atbildam uz Maminuklubs.lv lasītājas jautājumu: Vai Latvijā ir kāds speciālists, kas strādā ar šādiem bērniem? Ģimenes ārste atzinusi, ka nav kompetenta šādos jautājumos.

Konsultē psiholoģe, Marte Meo terapeite Inese Taube un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja Laura Ķevere.

Selektīvā mutisma simptomi

Selektīvais mutisms ir viens no sociālās funkcionēšanas traucējumu veidiem, sociālās fobijas forma bērniem. Selektīvais mutisms vienkāršā valodā tiek saukts arī par klusētāju slimību. Parasti slimība izpaužas bērnībā kā kontaktēšanās grūtības, ko visbiežāk sāk novērot sākumskolā. Persona, kura parasti spēj runāt, nerunā konkrētās situācijās vai ar konkrētiem cilvēkiem. Tikpat labi var būt, ka bērns dārziņā sarunājas tikai ar dažiem bērniem, bet ar pārējiem nerunā. Bērni, kuriem ir selektīvais mutisms, klusē, pat ja sekas klusēšanai ir kauns, izstumšana vai sods. Visbiežāk tādi bērni izvēlās kādu no ģimenes locekļiem vai no vienaudžu vidus, kas būs kā tulks/komunikators starp bērnu un apkārtējo pasauli. Bērns caur šo personu verbāli nodod informāciju citiem sabiedrības locekļiem (skolotājiem, bērnudārza audzinātājām, citiem ģimenes locekļiem u.c.).

Nereti mutismu jauc ar kautrīgumu. Tā kā šie bērni mēdz būt klusi, viņus var arī neievērot. Bieži vien mutisms tiek vēlu diagnosticēts tikai tādēļ, ka mājās bērns uzvedas pilnīgi normāli. Var būt tā, ka ar cilvēkiem, kuriem uzticas, bērns runā pat īpaši daudz. Pastāv uzskats, ka mutisma problēmas biežāk ir tiem bērniem, kuru ģimenēs viens no vecvecākiem vai kāds radinieks ir klusētājs. No šī pieņēmuma var secināt, ka mutisms ir kas tāds, ko bērns iemācījies no saviem tuviniekiem. Daži pētnieki domā, ka selektīvais mutisms var būt kā izvairīšanās stratēģija, lai mazinātu ciešanas sociālās situācijās. Visbiežāk selektīvais mutisms rodas pēc kādas konfliktsituācijas/bailēm ģimenē, bērnudārzā vai skolā. 

Bez runāšanas grūtībām selektīvajam mutismam ir arī citi simptomi:

• Kautrība, sociālā trauksme, bailes no atstumtības;
• grūtības uzturēt acu kontaktu;
• nevēlēšanās smaidīt;
• stīvas un neērtas kustības
• grūtības paust jūtas, pat ģimenes locekļiem;
• tendence uztraukties vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku to dara tajā pašā vecumā;
• Vēlme pēc rutīnas un nepatika pret pārmaiņām;
• Jutība pret troksni un pūļiem. 

Kā pozitīvās iezīmes šiem cilvēkiem var piemist:

• Intelekts virs vidējā, uztvere, zinātkāre;
• Radošums un mīlestība pret mākslu vai mūziku;
• Empātija un jutīgums pret citu cilvēku domām un jūtām;
• Spēcīga taisnīguma izjūta. 

Pie kādiem speciālistiem jāmeklē palīdzība

Vispirms māmiņām kopā ar bērnu jāvēršas pie psihologa, jo vienmēr šim traucējumam ir psiholoģiska izcelsme. Ja gadījums ir komplicēts, un nepieciešama citu speciālistu konsultācija – psihologs rekomendēs konsultāciju pie audio logopēda, bērnu psihiatra vai bērnu neirologa. Diagnozi visbiežāk uzstāda bērnu psihiatrs. Ja nav blakus saslimšanu, pārsvarā papildus izmeklējumi nav nepieciešami. Būtu rekomendējama klīniskā psihologa konsultācija (bērna emocionālā stāvokļa un personības struktūras izvērtēšanā), kā arī saruna ar bērnu psihiatru. Neviena no paraklīniskām vai radioloģiskām diagnostikas metodēm (asins analīzes, hormonu analīzes, elektroencefalogrāfija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse) šo traucējumu neapstiprina.

Kāda būs ārstēšana un kādas ir prognozes izveseļoties

Bez ārstēšanas selektīvais mutisms var veicināt hronisku depresiju, trauksmes un citas sociālās un emocionālās problēmas. Ārkārtīgi daudzas lietas ir atkarīgas no vecāku vēlmes un motivācijas. Kopā ar psihologu jāpēta, kādas situācijas bērnam rada trauksmi un kā šos faktorus varētu mazināt. Varbūt vecāku starpā ir kādas nesaskaņas, varbūt ģimenē vispār raksturīgi maz runāt, vairāk klusēt, varbūt ir notikušas kādas pārmaiņas, vai varbūt bērnam trūkst kādas sociālās prasmes, kuras ir nepieciešams attīstīt, piemēram, bērns ar grūtībām veido acu kontaktu, neprot par sevi pastāstīt, nesmaida utt.

Ārstēšana pārsvarā ir ar psiholoģiskām/psihoterapeitiskām metodēm. Tiek rekomendēta ģimenes psihoterapija, kā arī psihoterapijas metodes bērniem (spēļu terapija, smilšu terapija), vecāku psiholoģiska konsultēšana. Retākos gadījumos – ja bērnam tiek konstatētas depresīvas iezīmes – var tikt nozīmēta bērna vecumam atbilstoša medikamentoza antidepresīva terapija. Saslimšanas prognoze ir atkarīga no traucējuma ilguma. Jo īsāku laiku pastāv traucējums – jo lielāka iespēja, ka to izdosies pārvarēt. Ja kopš traucējuma konstatēšanas ir pagājis ilgāks laiks un ģimene nav motivēta sadarboties ar profesionāļiem – prognoze, ka šis traucējums izzudīs, ir niecīga.

Māmiņu Klubs