Dvīnīši: pirmie trīs mēneši

Māmiņu Kluba māmiņa Karīna ir mamma trīs mēnešus veciem dvīnīšiem. Meitenītes pasaulē nāca ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību 39.grūtniecības nedēļā. Pēc sešām dienām viņas izrakstīja no dzemdību iestādes un tagad, kad mazulītēm ir 3 mēneši, māmiņa gatava pastāstīt par prieku un grūtībām, ar kādām jārēķinās, ja gaidāmi dvīnīši.

Dvīnīšu miegs

Meitenes guļ vienā gultiņā mūsu guļamistabā. Sākumā viņas gulēja vienā gultas galā, bet tad pamanījām, ka tas viņām traucē. Tagad liekam katru savā gultas galā ar galvām gultas vidusdaļā. No četru nedēļu vecuma viņas guļ guļammaisos, jo abas guļ nemierīgi un mēdz noslidināt segas. Gulētiešanas rituāls jau no paša sākuma mums ir bijis grūts uzdevums. Sākumā, kad meitenēm bija vien dažas nedēļas, mēģinājām likt gulēt reizē. Bet, noklausījušies viņu neapmierinātos kliedzienus, nolēmām turpināt naktī barot abas pēc kārtas, līdz katra no viņām iemieg. Pēc 10 nedēļām mēs atkal mēģinājām ieviest gulētiešanas režīmu, un beidzot tas izdevās.

Tagad, kad meitenēm ir 3 mēneši, mēs viņas ēdinām pirms miega un istabā ieslēdzam pavisam nelielu apgaismojumu. Pēc tam lasām pasaku vai dziedam šūpuļdziesmas. Liekam guļammaisos un  - gultiņā. Sabučojam, ieslēdzam videorācijas un ejam ārā no istabas. Pakāpeniski viņas pierada iemigt patstāvīgi. Kad meitenes paaugsies un viņām vienā gultā būs par šauru, liksim katru savā.

Dvīnīšu ēdināšana

Jau grūtniecības laikā izlēmu, ka ēdināšu abas ar krūti - ja izdosies, kolosāli, ja nē, nesatraukšos. Viena no meitenēm labāk ņēma krūti, otra - nē. Bet man izdevās razbainieci likt vismaz pie kreisās krūts. Mēģinājumi abas samainīt bija galīgi garām. Tā nu mēs cīnījāmies sākumā, līdz mazā slinkotāja neņēma vairs pat kreiso krūti. Pēc pirmajām mokošajām naktīm nopirkām mākslīgo piena maisījumu, nolēmu barot ar atslauktu pienu un pāriet uz piena maisījumu. Kādu laiku es mazās ēdināju ar atslauktu pienu, bet jutu, ka ar to nepietiek, tad nu  - mākslīgā piena maisījums. Mazulītes baroju vienā un tai pat laikā, jo viņām ēšanas režīms ir vienāts. Kad esmu viena, lieku katru savā autokrēsliņā, sēžos pati starp krēsliņiem uz spilvena un katrā rokā turu pa pudelei. Ja man jābaro mazās naktī, baroju viņas, neizņemot nevienu no gultas. Kad vīrs ir mājās, viņš baro vienu meitiņu, es otru.

Dvīnīšu režīms

Līdz meiteņu dzimšanai man nebija noteiktas dienas kārtības. Kad viņas piedzima, es sapratu, ka tas ir nepieciešams, vēl jo vairāk, audzinot divas jaunās dāmas. Pateicoties režīmam, tikām pie pirmajiem panākumiem, kad meitenēm bija 8 nedēļas. Viņas sāka gulēt bez pamošanās - 12h no vietas naktī līdz pat sešiem rītā. Tagad, trīs mēnešu vecumā viņas iet gulēt astoņos vakarā un guļ līdz pusseptiņiem rītā. Meitenes ir mundrākas, kustīgākas pa dienu, tāpēc nākas pastāvīgi izdomāt, ar ko viņas nodarbināt. Dienā es mainu viņām autiņbiksītes, spēlējos ar viņām, mums ir gaisa peldes, masāža, vingrošana mājas apstākļos, dāmas guļ uz vēdera, atpūšas kopā ar mani, vai izmanto aktivitātes paklājiņa iespējas, dziedu viņām dziesmiņas vai vienkārši sarunājamies. Kad viņas piekūst, dodamies diendusā. Dienā es mazās lieku gulēt ratos. Tas ļauj man ietaupīt laiku, bet mazulēm ir skaidrs, kas ir diena, un kas ir nakts. Diendusa mazajām nesakrīt, kamēr viena guļ, tikmēr otra vēl spēlējas un otrādi. Tad nu katru dienu ir brīži, kad darbojos tikai ar vienu no meitiņām. Protams, dažkārt viņas ir kaprīzas, un dažkārt šķiet -laikam nāk zobiņi, un arī miega režīms ne katru dienu ir pilnīgi vienāds. Bet tomēr - mums iet labi.

Dodamies ar dvīnītēm ārā

Mums visi prasa, kā mēs tiekam galā. Es uz šo jautājumu atbildu ar jautājumu: "Kā jūs tiekat galā ar vienu bērnu?". Divi mazuļi tas ir dabīgi priekš mums un mēs tiekam galā labi, jo esam laba komanda. Mums paveicies, ka vīrs vienmēr aktīvi piedalās bērnu audzināšanā, jo, neskatoties uz to, ka viņš strādā, es jūtu, ka mēs esam vienā līmenī, ja runājam par vecāku pienākumiem. Ja gribam kurp doties, pielāgojamies meiteņu režīmam, un cenšamies ārā doties uzreiz pēc ēšanas. Tas ļauj mums brīvi rīkoties dažu stundu garumā, līdz brīdim, kad jāmaina autiņbikses, vai pienākusi nākošā ēdienreize. Nopirkām dvīnīšu ratus, ar kuriem varam iekļūt vairumā veikalu. Un tomēr, vienmēr plānojam savlaicīgi, kurp dosimies, arī, ja runa ir par iepirkšanos. Dažādas grūtības gan ir ar tikšanu pie ārsta, jo iestādēs ne vienmēr ļauj ienākt ar ratiem. Ja ejam divatā ar vīru, tad meitiņas varam nest katrs savā slingā, bet, ja eju viena, lūdzu draudzenei sastādīt kompāniju, vai arī jālūdz poliklīnikas personāla palīdzība, lai pieskata vienu mazuli, kamēr otru ņemu un atģērbju. Protams, tas nav visai ērti.

Grūtības ar dvīnītēm

Var šķist, ka vienmēr mums viss ir labi organizēts. Patiesībā tas tā nav, īpaši, ja atceramies laiku tūliņ pēc dzemdībām. Pirmais mēnesis bija īpaši smags. Es raudāju vīram uz pleca un teicu, ka netikšu galā, ka nederu mātes lomai, ka meitenes ir pelnījušas tikai to labāko, bet viss nav tā, kā es biju gaidījusi. Atceros, kā ņemu rokās vienu no meitiņām un raudot teicu - "Es nesaprotu, ko tu gribi". Patiesībā viss bija vienkārši, viņa gribēja ēst, bet manas aptumšojušās smadzenes ar grūtībām uztvēra informāciju. Es tiešām domāju, ka jūku prātā.

Bet visvairāk mani uztrauca tas, ka vīrs tai pat laikā, ar visu lieliski tika galā. Mans organisms atguvās pēc ķeizargrieziena, tāpēc tieši vīrs bija tas, kas sākumā mainīja autiņbiksītes un baroja meitenes. No malas šķita, ka tas viņam padevās. Lieta nonāca līdz tam, ka baidījos no brīžiem, kad viņš pēkšņi aizbrauca uz veikalu vai iegāja dušā, vai vienkārši atstāja vienā telpā ar meitenēm. Man šķita, ka, ja viņām būšu vajadzīga, es nezināšu, ko iesākt..

Viss nokārtojās, kad vīrs pēc atvaļinājuma atgriezās darbā un man nācās vienai pašai tikt galā ar meitenēm. Tad es skaitīju stundas līdz viņa atnākšanai. Tagad man ļoti patīk pašai pavadīt laiku ar meitenēm vien. Atskatoties saprotu, ka es jutu - zaudēju kontroli pār situāciju un sevi. Tas nobiedēja. Protams, var lasīt kaudzi literatūras, var iepriekš visu nepieciešamo iegādāt un iedomāties, kā tas ir, kad ir bērns vai divi, vai pat trīs. Bet nekas nevar tā sagatavot jaunās māmiņas lomai, kā tieši mazuļa ierašanās jūsu dzīvē. Tiklīdz sapratu, ka neesmu viena savās bailēs un pārdzīvojumos, man kļuva vieglāk.

Protams, arī tagad dažkārt ir grūtākas dienas. Ļoti labi, ja ir režīms, bet tas jāievēro visu laiku, un nevar pie tā nepieturēties, neatkarīgi no tā, kāds man noskaņojums. Nesen sapratu, cik ļoti palīdz tas, ka katru dienu izraujies svaigā gaisā. Lai saģērbtu meitenes, protams, vajag vairāk laika, bet tas ir tā vērts. Tagad viņas vairāk guļ, tas arī palīdz.

Dvīnīši un laime!

Pirmajās dvīnīšu dzīves nedēļās man bija ļoti grūti, šķita, ka visu daru viņām vien un neko pretī nesaņemu. Tagad viņas jau smaida, ir jautrākas, sabiedriskākas. Un tieši tā ir tā lielākā pateicība no bērniem - pozitīvas emocijas. Pavisam nesen viņas sāka komunicēt arī savā starpā. Un to pat izstāstīt nevar, cik tas aizraujoši! Neskatoties uz grūtībām, es nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja man būtu tikai viens bērniņš, tagad esmu laimīgākā māmiņa pasaulē - jo man ir divas meitiņas!