GADS! Pirmais gads kā Mias mammai

Kliedzu!... Klusums.. Viens raud, skaļi raud! IR! Laime, asaras...

"Viņa ir klāt!" teica vīrs. Vecmāte Sāra uzlika mazo kurkuli man uz krūtīm.Galvā - jēziņ, kas tas tāds? Sirdī - paldies, Tev, Dievs!  

Vecmāte 5min pēc dzemdībām - Do you want some tea/coffee, sandwiches? Es - yes, please tea and a lot of sandwiches. 

..starpcitu, pēc 3 tostiem ar sieru, sūtiju vēl Tomu uz virtuvi pakaļ trijstūrmaizēm)Tā mēs iepazināmies, jā.

Nu jau mēs kopā esam gadu. (Kā????) Šķiet gan kā pāris nedēļas.. baigi labi atceros, cik gan grūti bija pirmos pāris mēnešus. Vislielākais bardaks un crazy ikdiena bija pirmās divas nedēļas.

GRŪTI! Viņa raud, es raudu, stressoju, dusmojos uz sevi.. Toms vienīgais normāli reaģēja uz visu un loģiski spēja domāt. Tas brīdis, kad Tas mazais cilvēks, raud,skaļi raud, jo kaut kas nav labi. BET KAS?

ahh.. tad nu lēnu garu mēs iepazināmies. Kļuvām ļoti, ļoti tuvas. Kapēc nesaku, ka mēs visi, bet tieši es un viņa? tapēc, ka, saki ko gribi, ir mammai ar bērnu tā maģiski, milzīgi, neizskaidrojami trakā saikne. Devu taču viņai dzīvību, nēsāju viņu visur kopā ar sevi jau pirms dzimšanas.

Katru dienu skatījos uz viņu un priecājos. Patīkams miers mums visur apkārt bija. Maza, klusa sirsniņa blakus, deguns pie deguna man klāt <3 Tomēr likās, ka viss ir nereāli un  viss ir tāds kā sapnis, kas nebeidzas tik ātri kā parasti. Bet tai pat laikā, tieši tā kā tam jābūt un nekā savādāk. Jocīgi, bet labi! Tā nu grūtās nedēļas beidzās un sākās vieglākas. Sākām atpazīt nu jau viņas vēlmes. Pilns pančoors (pampers) vai tukš pucītei (Miai) puncis, vai laiks pavingrināt kājās (atvieglot gāzes puncī). Mazais, sīkais cilvēks sāka smaidīt, redzēt visu skaidrāk. Taustīt mūs, suni un visu citu.Kā mēs teicām - nu jau liekas, ka viņa ir īsts cilvēks.

Bet nē, ar to viss nebeidzās. Tas cilvēks sāka velties, sēdēt... un tad rāpot. VAI! grūti bija, panika. Trepes, atvilktnes, plaukti. āāāāāāā, kritīs, sasitīsies, saplēsīs. Kapēc viss tik grūti??? meh! drošības slēdži un viss atkal mierā :) un, vai, Mia 3,5 mēnešu vecumā arī pirmo reizi lidoja ar lidmašīnu, protams, uz Latviju. Un aaaaaaaaaa, kā patika.Tiesa gan - daudz neredzēja, jo vairāk jau sapņoja manā siltajā klēpī. Pareizi darija. Tā nu Mia jau ir nosapņojusi 6 lidojumus. Pēdējo gan vairs nesapņoja galīgi, bet nu, nekas.

Kā ir tagad? nu... baaaigi forši. Viņa staigā. Maziņš, smuks cilvēks tipina pa māju, kaitina suni, mīļo un bučo mammu un tēti,omītes,opīšus :) ieguvusi arī dažus draugus. Mazais bērns māk pats smuki aiziet gulēt, smuki nogulēt 12h, taču, ja vajag, celties arī ātrāk un iet līdzi mammai pastrādāt. Forši ikdienā dzirdēt - māāāāāāāāāāām, māāāāāāāma, mamamamamamama, tēēēēte, tetete, tatateee. Vēl arī kaja, gaļa, vauvau. Ņāāāāāā.Bet vispār.. labs sarunu biedrs, klausās uzmanīgi. Dažreiz gan smejas, ja stāstu ko svarīgu un nopietnu, bet nekas, Toms jau pieradinājis mani pie tā.
un, kā izrādās, es varu būt mamma. Māku visu, man sanāk! kurš to būtu domājis, ka tas lielais party animal var rūpēties par kādu citu?par kādiem citiem vairākiem????

Tā nu mīlam
viens otru,
līdz
mēnesim
un
atpakaļ.

...un vēlreiz. 

vairāk mūsu ikdienas bilžu vari redzēt manā instagram kontā - @luckytobemom

VISUS BLOGUS LASI ŠEIT->>>