24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Kad mēs paziņojām par mūsu ģimenes pieaugumu, visi, protams, ļoti priecājās līdz ar mums un teica, ka nu jums tikai sāksies īstā dzīve, bet bija arī tādi, kuri teica - nu jums vairs nebūs laika sev un izklaidei, tagad būs jāvelta laiks tikai mazulim.
Kādēļ tādi stereotipi?! Vai tiešām pēc mazuļa ienākšanas ģimenē apstājas pieaugušo dzīve?!
Muļķības! Mums dēliņš piedzima tikai 2.februārī, bet mēs jau esam izbraukājuši pāris Latvijas pilsētas. Un esam jau izplānojuši vasarā laivu braucienu, tikai tajā piedalīsies mans vīrs, bet mēs ar dēliņu apskatīsim skaisto Kuldīgu.
Dzīve neapstājas - tā tikai sākas! Mēs varam doties tur pat, kur vēlējāmies, tik tagad būs par vienu cilvēciņu vairāk un par vienu somu vairāk. Kas tur tik sarežģīts?! Pabarot bērniņu un nomainīt viņam pamperu var, manuprāt, jeb kur. Un, manuprāt, mūsu ceļojumi un piedzīvojumi būs vēl neaizmirstamāki, jo katra diena ar bērniņu ir jauns piedzīvojums.
Mums pat ir pazīstama ģimene, kuri ir apceļojuši ar savu bērniņu var teikt visu Indiju, un bērniņam ir tikai 2 gadi. Un vai bija sliktāk? Nevarēja atpūsties?! Nē, tieši otrādi - labākie ceļojumi kādi ir bijuši! Atpūtušies kārtīgi un ne tikai vecākiem prieks, bet arī bērnam laimes pilns seja!
Es uzskatu, ka dzīve turpinās un tā pat ir daudz labāka, tik tagad ir jādomā par vienu cilvēku vairāk.
Un kādas ir jūsu domas? Vai tiešām dzīve apstājas? Vai tie ir tikai kārtējie stereotipi?
Lūdzu padalies savā pieredzē, ja esi ar savu bērniņu devies ceļojumā par Latviju vai ārpus tās.
Oho, super! Izklausās burvīgi! 😀 jūs iedvesmojat!
P.s. piekriru ari ka ir berni ar kuriem to nav iespejams izdarit. Tapat ka to, ka biezi vien tas ir ari pasu vecaku attieksmes jautajuns. Cik pasi izi pizi visu uztver un bez stresaini pavelkas uz piedzivojumiem, noteikti ari mazie daudz vieglak spes baudit izbraucienus, celojumis, atputas.
Ar meitiņu devos pirmajā lidojuna uz UK uz nedēļu, kad viņai bij tikai 3mēn. Tas bij mūsu meitenu šopping trips. Tad pēc gada lidojām jau visi 3 uz Krētu - izbraukajam krustu šķersu. Protams līdzi vnm ir viss nodrošināts kas pēkšņi varētu būt nepieciešams. Tāpat kā maršruti vnm plānoti tā lai viņai būtu ērti. Tagad dodamies nu jau 4 un bralītim būs gandrīz 4 mēn un Kanarijam un atkal viss būs pakārtots mazo velmēm, lai viņiem ērti un var izbaudīt silto saulīti un bērnu izklaides. Lai gan būtu mazos kam atstāt, tomēr be viņiem nevaru. Pašai grūti viņus atstāt un esmu par ģimeniskiem celojumiem un kopigu atputu, ja vien ta ir pakartota bernu vajadzibam.
Vai cik forši! 😀
Jā, labi, ka bērniem ir tādas omītes, kuras atļauj vecākiem nedaudz izrauties no ierastās vides un gūt savu relaksāciju. Mums arī ir, kas pieskata mazulīti, bet vēl neesam izbaudījuši šo iespēju. Pašrei gribās pašai ar bērniņu kaut kur izrauties no mājas, bez viņa vēl nē. 😀
Ļoti labi, ka padalies savā pieredzē. 😀
Mums pagaidām nav problēmu ar ceļošanu, tādēļ ir interesanti dzirdēt citu mammu stāstus.
Nu redz, katrai mammai sava pieredze.
Tā jau ir - mūsu bērniņi nav vienādi. Citi var atļauties pie dabas atpūsties, bet citiem ir jāgaida cits vecuma posms, lai tad dotos kopīgā atpūtā. Bet es domāju, ka tas nav slikti, ja tu izproti ģimenes vērtības. Gan jau kāds laiciņš arī sev atliek, ja kādam uztic pieskatīt. 😀
Protams, iespējas vienmēr ir, bet to izmantošana ir atkarīga arī no bērna. Mūsu meitiņa, par laimi, nebaidās no svešas vides un ciemošanos nesagādā viņa nekādu stresu. Tagad viņai ir gadiņš un divi mēneši - par šo laiku vismaz reizi mēnesī braucam uz laukiem pie vecvecākiem, vairākas reizes esam bijuši kopā ar viņu dažāda veida ēstuvēs (iepriekš pārliecinoties, ka tur būs bērnu krēsliņš), divas reizes apmeklējām SPA (mazajai topā ir burbuļvanna). Šovasar plānojam arī garāku ceļojumu ārpus LV uz siltajām zemēm, cerams, ka viss izdosies. Galvenais šajā procesā paredzēt visas iespējas, pārdomāti sapakot somu un neķert kreņķi, ja mazajai, pēkšņi, būs citi plāni, piemēram, pačučēt ārpus grafika vai neēst līdzi paņemto biezenīti. Man šķiet, ka ar bērnu ir iespēja iepazīt daudz jaunu vietu, vai arī jau zināmās atklāt no citas perspektīvas.
Kas attiecas uz atpūtu divatā - mums palīdz vecmāmiņa, pateicoties kurai pa šo laiku apmeklējām dažus koncertus un jubilejas., kā arī Ziemassvētku balli. Vismaz reizi mēnesī sanāk "izrauties". Protams, gribās biežāk, bet nekas, nedaudz paaugsies, un tad jau varēs kopā ar omi uz dažām dienām atstāt 😀
Šādi stereotipi nav no pirksta izzīsti, jo mēdz būt arī bērni mazgulētāji, kas savus vecākus pārvērš par miega badā staigājošiem zombijiem, mēdz būt bērni, kas ratos nesēž un tādi, kas arī automašīnā nesēž. Tad arī attiecīgi pie šāda tipa bērniem un apstākļiem ceļošana ir diezgan problēmatiska. Tā vairāk ir kā smags darbs nevis atpūta vai "paņēmu par 1 somu vairāk".
Ir arī mierīgie bērni,kuri guļ, kuriem pampers ir jānomaina tikai un jāpabaro.
Esmu izbaudījusi abu tipu bērnus, un tapēc zinu, ka ar 1. variantu mums vecvecāku apciemošana jau sagādāja galvas sāpes, kur ar otru mēs pus Latviju esam izbraukājuši.
Dzīve neapstājas, tā vienkārši mainās un mums atliek pielāgoties izmaiņām vai vadīt tās. Dzīve prasa rūpīgāku plānošanu - iesākumā atbilstoši bērna miega periodiem, vēlāk domājot par bērnam drošu vidi, pēc tam skola uzliek savus ierobežojumus, tad bērniem savas intereses uzrodas un kādu laiku kļūsti par vadātāju/organizatoru....
Nē nav sliktāk kļuvis, bet citādāk gan!
Jā, arī es savus hobijus esmu nolikusi pie malas, jo mazais brīnumiņš ir šobrīd vissvarīgākais, bet nejūtos kā zaudētāja - esmu tikai ieguvēja. 😀
Piekrītu, ka pavisam maziem bērniņiem vēl nevajadzētu atrasties lielos ļaužu baros, bērniņam vajag drošu vidi, bet izbraukt pie dabas ir iespējams. 😀
Ir lietas, ko ar maziem bērniem nevar īstenot vai īstenot tā, lai no tām būtu tikpat liels prieks un baudījums kā agrāk. Ceļot, jā, var, it īpaši, kamēr vēl zīdainis, bet ceļošana nav vienīgais hobijs un brīvā laika pavadīšanas veids. Nē, dzīve neapstājas, bet nu man tos savus sirdij tuvākos hobijus lielā mērā nācies nobīdīt malā, kamēr bērni mazi un redzu, cik mammas klātbūtne svarīga. Neskumstu, jo zinu, ka kādreiz atsākšu.
Kad šeit kādu laiku atpakaļ jautāju, kur Latvijā, arī Rīgā, var pabarot bērniņu, no komentāriem bija skaidri saprotams, ka ar bērnu, kas pats vel neskrien un neēd pilnvērtīgi "pieaugušo" ēdienu, ir jāsēž mājās.
Pati pirms dzemdībām braukājos apkārt, lielākoties vīram līdzi komandējumos (tepat pa Latviju). Braucam kopā, kamēr vīram darba lietas, es izbaudu dažadas pilsētas, vietas. (Un man nebija grūti nosēdēt. Jau tad saņēmu pārmetumus par braukāšanos riņķī apkārt no radiņiem un pat no ginekoloģes.) Pēc tik intensīvas braukāšanās, pēkšņi sēdēt četrās sienās man ir grūti. Kaut kur jau izbraucam brīvdienās, bet tas ir daudz grūtāk nekā iepriekš. Tāpēc es domāju, ka dzīve strauji piebremzē pēc dzemdībām (un tai, droši vien, vajadzētu piebremzēt). Bērniņam vajag drošu vidi, vecākus blakus, nevis kņadu un svešinieku burzmu. Izbraukt kaut kur "pa mierīgo" var un vajag.
Vasaras atvaļinājumā brauksim pie jūras. 😀 Esam jau rezervējuši atpūtas māju. Lai būtu mierīga vieta, kur "nobāzēties" un arī auklīti esam atraduši, lai varam mierīgi pirtī ieiet un jūrā nopeldēties. 😀
Noteikti neapstājas. Arī mēs,ar pirmo puiku izbraukājām LV,devāmies visi izklaidēties,ciemos. Un tagad,esot 2 puiku vecākiem,esam jau izplānojuši braucienus gan pa LV,gan doma ir izbraukt ārpus LV.