18.04 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Es domāju ka jebkura mamma kas ir staigājusi vai staigā ar ratiem piekritīs ka reizēm paliek garliacīgi staigāt vienai. Kad savi maršuti jau iztaigāti un jauni iepazīti, tad ar liekas nu cik ta viens staigāsi. Un par laimi pateicoties brīnišķam portālam ,(šoreiz tas bija calis.lv ) kurš mūs saveda kopā un iepazīstināja man ir iespēja staigāt ar draudzenēm. Kā tad tas viss sākās?
Bu lab nesākšu no pašiem pirmsākumiem kā mēs čalojām un iepazināmies. Bija silts oktobris un meitenes bija nolēmušas tikties juglā, tā kā man tas nebija pa ceļam jo biju palikusi bez mašīnas, man atlika vien priecāties par skaistajām rudenīgajām bildītēm no meiteņu kopīgās pastaigas. Un tad dzima doma ka varēu satikties meitenes no tuvākajiem rajoniem kas dzīvo Pļavniekos un Purvciemā. Sacīts darīts, es klusi pieteicos ka arī gribētu. Jes ar satraukumu sirdī devos un noteikto satikšanās vietu. Meitenes biju redzējisi pāris reizes kad vēl bijām ar punčiem, bet ne ar ratiem. Uh es mazliet kavēju jo braucu ar sabiedrisko bet tas netraucēja un tiku sagaidīta. Vārds pa vārdam un aiztaigājām līdz Ušakova kepkai.Tur tapa arī pirmā bildīte .
Krāsaina un koša kā rudens. Staigājot un pļāpājot šajā siltajā dienā laiks paskrēja nemanot un bijām nostaigājušas 3h un 12 km. Uh pēctam jutu kā sāp kājas. Bet pozitīvisms un patīkamās sarunas man deva enerģiju. Tā pamazam mūsu grupiņai pievienojās vēl meitenes un mēs esam 9 māmiņas kuras apvieno viens mērķis- kopīgas pastaigas un sarunas par bēbīšiem. Nu lab sanāk 2 mērķi. :) Ikdienā čalojot sanāk vai nu pavisam spontānas un nelielas pastaigas divatā , tad mēs staigājam pa rajonu un skaitam km. :) Vai vislabākās un jautrākās ir tās spontānākās pastaigas. Viena no tādām atceros bija mums divatā ar draudzeni. Izdomājām ka gribam iziet cauri Biķernieku mežam. Mazie tak guļ, ejam. Kā iegājām mežā tā abi augšā, braucām pa bezceļu. Kaut kā tikām ārā un gājām uz Biķernieku trasi. Dullās. :D Kad izmetām līkumu pa tarsi mazie jau bija izdomājuši ka grib ēst. Kad saptratām ka netiekam uzreiz ārā , jo bijām jau gabalu nogājušas nācās iet nost no trases un barot mazos mežā. Bija ekstrēmi, bet pagaidiet būs vēl labāk. Sapratām ja iesim atpakaļ būs pārāk liels gabals un taisnāk bija pārcelt ratus pāri betona apmalei. Mammas tak var visu. Taču kad cēlām manus ratus salūz skrūve un viena puse bija šķība. Par laimi nebija nekāds nāvējošs bojājums un tikt mājās varējām. Un beigās vēl tiku pie sāpošas kājas dēļ neērtiem zābakiem. Jautras emocijas arantētas. Diemžēl no šīs patiagas nebija saglabājušās nevienas bildes, bet lai jūs ticētu ka mēs varam nostaigāt garos gabalus, šeit būs pierādījums.
Vēl kādu ekstrēmu pastaigu atceros kas sākās ar ziņu WhatsUp eh šodien slikts laiks varbūt tik kādu nelielu līkumu izmetīšu pa āru. Citas meitenes saka ka ārā neies vispār. Izeju ārā mitrs , slidīgs un gandrīz nokrītu. Bet lai jautrāka staigāšana piesakās viena draudzene staigāt, lab dodamies tikties. Ar ko beidzās šī pastaiga? Ar to ka aiztāgājām līdz Mežciemam, es no centra. Un nostaigāju 14 km, no mājās bijām izgājuši 11 tos, pārnācām 17 tos. Mieru tikai meru, 'mazā 2x tika pabarota pie draudzenēm.
Varētu jau padomāt ka mūsu pastaigas ir tikai ekstrēmas, nē, mēs staigājam jebkādos laika apstākļos, vienalga vai lietus ,vai sniegs , vai vējš mums tas ntreucē jo ir forša kompānija.
Vēl patīkami atcerēties spontānu pastaigu ar slēpto mērķi. Nobaudīt visgradākos eklērus Rīgā.Vai zināt kur tas ir?
Ta ir Raunas dārzs. Tur ir garšīgi eklēri, noteikti nobaudiet šos eklērus. Draudzenēm parādīju šo vietu un viņas bija sajūsmā. Nu tur vienkārši ir jāaiziet un jāizvēlas. Mmm... Ā , bet pastaiga tā taču nebūtu pastaiga bez kāda forša pastaigu mērķa. Šoreiz devāmies uz Biķernieku trasi.
3 .., 2... , 1... Aiziet bēbīšu rallijs.
Slapju mugurubet ar pozitīvām emocijām nostaigāju 15 km. Un protams tiku pie gardiem eklēriem. Laiks paskrēja nemanot un kopā ārā pavadīju 3, 5 h, bet tas bija tā vērts brist pa Biķernieku traci un jautri čalot ar draudzenēm. Eh, jābrauc vēlreiz pēc eklēriem. Pag kāds braukt jāstaigā.
Un protams ka tagad jau kad muskuļi uztrenēti tad jau uz Pļavniekiem varu aiziet ar kājām , jo kas tad tur ir 2km līdz darudzenei. Phh, ejam un staigājam kopā pa bērnu birstaliņu un laiks paskrien nemanot pie sarunām un karstas kafijas krūzes.
Vispār jau kafijai ir sava vieta šajā stāstā, jo bez t;as nu nekādi ja staigā draudzenēm, jo tā ir iespēja sasildīties garajās pastaigās.
Kad beidzot saņēmos tad izkāpu no savas komforta zonas un aibraucu tālāk nekā pie saviem rajoniem. Esmu jau pabijusi pastaigā uz Juglu , kur mani pavadīja lieliska komānija, labs laiks un protams kafija. :) Un tad saņēmos uz aizbraucu iepazīt jaunu teritoriju Baložus. Tur biju bijuis tikai caurbraucot, bet nu bija iespēja tos izstaigāt un iepazīt apkārti. Un kopā ar draudzenēm aizgājām no Baložiem uz Katlakalnu pie Daugavas . Lai gan tiku pie slapjām kājām, tas nemazināja manu prieku par patīkamo kompānu un jauki pavadīto laiku.
Meitenes gribu jūs iedrošināt meklējiet sev pastaigu biedrus, jo tā ir iespēja iepazīt vietas kurus jūs nezinājāt. Iepazīties ar jauniem cilvēkiem un gūt pozitīvas emocijas un protams ka iegūt jaunus draugus.
Paldies. Man prieks ka varu iedvesmot. Par gulēšanu it to ka mana peciņa mēdz pagulēt 20 min un tad skatās apkārt un tad vai nu iemieg lielākoties vai mēdz paraudāt nu jā nekas nepatīk tad no laižu jumtiņu lai vēro apkārtni. Un es lieku guļammaisārā tad viņa var brīvāk ar rokām vilcināties. Draudzenēm mazie ir ieradināti gulēt ratos pa dienu un tad varam staigāt tik ilgi. Ja nepatīk rati varbūt vari aizņemties no kāda slingu vai ergonomika. Varbūt tas patiks?
Lai izdodas tomēr pastaigāties. 😉
Ļoti iespaidīgas pastaigas un iedvesmojošs stāsts! 😀 Kā pierunājāt bēbīšus gulēt tik garās pastaigās? Manējai ratos galīgi nepatīk ;D Izejam no mājām līdz Vērmaņdārzam (aptuveni 15 min.) un šī jau ir augšā, protestē, ka ietuntulēta un neko apkārt neredz. Eh..