08.05 10:00-12:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Mēs mammas zinām cik ļoti veselīgs un vajadzīgs ir mūsu pieniņš mazulīšiem.Tās mammas ,kas ir izbaudijušas pupošanās priekus zina ,cik patīkama sajūta tā ir,jo tajā brīdī bērniņš iegūst visu labo no mums, un arī ir tuvāk mums.
Bet kautkad jau ari ir jāsāk atradināt no šīs nodarbes ,jo mazais aug ,paliek aktīvāks un mums pašām ir dažādi pienākumi.
Zinu ka ir bērniņi kas paši atsakās no pupošanās,bet ir citi ,kas jāatradina.
Manam dēliņam tagad ir gandrīz 1gads 3menesi un esam beiguši pupošanos.
Jau par pupošanās beigšanu sāku domāt kad mazajam apritēja gadiņš.
Parasti pupiņu mazais ēda kad gāja gulēt pa dienu un vakarā.Reizēm kad nāca virsū niķi un stiķi bija vienīgais glābiņš kā momierināt.Tākā es šajā laikā mācijos un reizēm mazo atstāju vecvecākiem bija jāatslauc reizē pieniņš.
Bet ar laiku pieniņš palika mazāk un bija grūtāk atslaukt tādu daudzumu lai pietiktu mazajam.
Kad devāmies ikmēneša vizītē pie dakteres mums ieteica lēnām atradināt mazo no krūts ēdināšanas pirms vasaras sākuma ,jo vasarā nau ieteicams pēkšņi pārtraukt to darīt.
Tā nu mēs arī sākām atradināties.Sākumā bija grūti, jo mazais bija pieradis ēst pupu pirms gulēšanas.Katru reizi kad vinš gāja čučāt pa dienu devu padzerties tējiņu.Palēnām izdevās atradināt mazo no dienas pupošanās.Tad mums atlika vakara pupošanās.Vakarā kad devāmies gulēt devu piena maisijumu ,ko sākumā viņš dzēra ļoti nelaprāt.Mainijām dažādus maisijumus kamēr atradām īsto ,ko mazais ar mieru ēda.
Kad mazais jau pa dienu vairs neēda krūts pienu un vakarā arī nē sapratu ka esmu atradinājusi.
Bet ir brīži kad mazais nāk man klāt rada uz krūtīm,glauda ka tās ir viņa un viņam vajaga.Tad es atbildu ka :„nau atvests pieniņš mammai”.
Bet atdzīšos ka reizēm pietrūkst šiš klusais brīdis kad mazais ēd manu pieniņu.
Kā jums ir gājis ar krūts atradināšanu?Kādas bija jūsu sajūtas kad mazais vairs nēēda jūsu pieniņu? Pastāsti!
Sintija.
ui mums iet traki pupojas vēljoprojām (1,5)
Meita bez jebkādām problēmām atteicās pati 10, 5 mēnešos. Aptuveni 8 mēnešu vecumā palēnām sāku samazināt ēdienreižu skaitu - no sākuma nakts ēšanu aizstājām ar tējiņas padzeršanos, vēlāk sāku dot sātīgas, bet ne smagas vakariņas, un atstāju vienīgi rīta ēdienreizi, ar kuru biju plānojusi "izvilkt" līdz gadam. Tā arī kādu laiciņu dzīvojāmies, līdz meita sāka pie pupiem smieties, spārdīties un kodīties 😃 Sapratu, ka laikam jābeidz šī procedūra - re, ka bērnam gaļa garšo labāk! 😀 Un tā arī bija - pēc tam meita ne vienu pašu reizīti netika līdusi klāt un meklējusi krūti. Man pašai sajūtas bija vienreizējas - jau pāris nedēļu laikā biju veiksmīgi aizmirsusi, kā tas vispār ir - zīdīt mazuli.
😀
Pimkārt pupi ir govīm. Cilvēkam ir KRŪTIS! Otrkārt nesaprotu, kur ir problēma. Paņem un atradini. Pakāpeniski samazini, piedāvājot mākslīgo vai govs pienu, vai tēju. Un divu nedēļu laikā viss pats atrisināssies. Nekādi morālie stresi nebija. Mammām pašām ir problēmas atradināt nevis bērnam.