Ar otro nedaudz pielaidīgāka....

Pēdējās dienās daudz sanācis aizdomāties par to,kā tad ir kad ģimenē ienāk otrs mazais. Kā mēs rūpējamies par viņu, vai rūpes ,uzmanība un attieksme ir tāda pati kā ar pirmo vai citādāka.

Vairākas reizes esmu saņēmusi piezīmes-Kad Adrians auga ,tad tak tu tā nedarīji.

-Adrians gan vēl šajā vecumā to neēda.

- Ar pirmo jau tu savādāk visu uztvēri!

Pirmajā mirklī pretī atbildēju- nē, darīju gan. Ēda ko citu ,jo bija zobi, un viņam negaršoja.....centos visādi atrunāties.

Bet ja tā godīgi jāatzīst,tad tiešām tiem cilvēkiem no malas ir taisnība.

Ar Adrianu viss bija citādāk. Es viņu sargāju kā tāda lauvu māte. Nevienam īsti negribēju dot klēpī,kur nu vēl atstāt pieskatīt. Ēst nedevu neko citu ,kā bēbīšu pārtiku. Nedod dievs kāds iedeva ceptu kartupeli vai kotleti,kur nu vēl rosolu.

Ar Denīzi viss ir daudz vienkāršāk. Es jau zinu kas ir kas. Nebaidos atstāt un aiziet pati kaut kur uz pāris stundām. Bez sirdsapziņas pārmetumiem eju vannā un relaksējos. Atstāju viņu spēlēties uz grīdas un aizeju mierīgi uz toaleti. Jūtos daudz  mierīgāka un nosvērtāka. Un vērojot meitu ,arī viņa tāda ir. Viņa neķeras man brunčos visas dienas garumā. mierīgi šiverē pa māju, dodas iekarot brāļa istabu,rāda savu raksturu un spiedz,kad nevar ko dabūt. Meita ir daudz patstāvīgāka un mierīgāka.

To visu tā pārdomājot, nākas secināt,ka ar otro bērnu es esmu daudz pielaidīgāka dažādās situācijās. Tik ļoti nepārdzīvoju,nesatraucos un mierīgi lietas cenšos atrisināt,ko noteikti ar pirmo bērnu nevarētu,jo emocijas būtu stiprākas par mani.

Kā ir jums? Vai arī jūtat ,ka audzinot otro bērnu esat pielaidīgākas? Varat iedot arī nogaršot marinētu gurķi vai šokolādes gabalu par to īpaši nenosodot sevi?