Aizmigt pašam savā gultiņā bez ieaijāšanas.

Mēs savu bērniņu bijām pieradinājuši ieaijāt pirms miedziņa - vai nu klēpī vai nu šūpulītī, un tikai tad likām savā gultiņā. Man tas nebija apgrūtinājums. Man tas vairāk likās mīļi, kad bērniņš tiek ieaijāts mammas rokās, tur, kur ir drošība un siltums. Jo kad tad vēl, ja ne tagad?! Pēc tam es savu bērniņu tik viegli nedabūšu rokās, jo augot tā vēlme nebūs tik liela.

Kad izšķīlās mūsu pirmie zobi, tad sākām arī naktīs celties un bija jau brīdis, kad bez aijāšanas pat gulēt negāja. Bet arī ar to man nebija nekādu problēmu, jo tomēr tas ir mans bērniņš un es darīšu visu, lai tikai viņam būtu labāk.

Bet tad es šeit biju izlasījusi rakstu, kā iemācīt bērniņam aizmigt savā gultiņā. Domāju - kāpēc gan nepamēģināt? Ja nesanāks, tad nepārdzīvošu, bet vismaz būšu mēģinājusi. Tad nu pastāstīšu kā mums gāja -

Kad pamanīju, ka dēliņš sāk berzēt actiņas, tad nedaudz vēl ar viņu paspēlējos līdz pirmajam mazajam kašķītim un tad nesu viņu uz savu gultiņu. Knupis mutē, lai ir mierinājums un tā kā mums ļoti patīk, kad sedziņa tiek uzlikta uz galviņas un citādāk nemaz nemākam gulēt, tad blakus noliku arī mīļlupatiņu. Un izgāju no istabas. Pēc aptuveni 5minūtēm dzirdu, ka dēliņš sāk nedaudz parādīt savu balsi. Aizgāju, ieliku atpakaļ knupīti, pieliku sedziņu pie sejiņas un atkal izgāju no istabas. Un pēc maza brītiņa istabā bija klusums. Pārbaudīju - jā, tiešām saldi čuč. Otrajā reizē mums tik ātri neizdevās - nācās vairākas reizes iet samīļot, likt knupi mutē, bet izdevās arī otro reizi smuki pašam iemigt savā gultiņā. Protams, bija sāpīgi klausīties kā mazais pāris reizes skaļāk sāk raudāt, bet galvenais nepadoties un likt bērniņam sajust, ka mamma ir tepat blakus, ka bērniņš tiks samīļots.

Tā nu mēs tagad mēģinam smuki iemigt savā gultiņā un mums tas arī izdodas. Un naktī mums arī vairs nevajag aijāt. Un godīgi? - šādi mēs guļam arī ilgāk.

Šī metode noteikti ir ļoti iedarbīga. Paldies tai mammai, kura padalījās ar savu pieredzi! Lai jūsu bērniņiem salds miedziņš!