9.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Domāju, ka vārdu savienojums “9 mēneši” neatstāj vienaldzīgu nevienu cilvēku! Arī mani, sēžot un atskatoties kā mums gāja, šis cipars neatstāj vienaldzīgu, jo tas taču ir “cik iekšā, tik ārā” mēnesis! Tagad liekas, ka grūtniecība tāds čiks vien bija (cik superīgs čiks !!), bet savu mazo Miķeli es taču pazīstu jau veselu mūžību!

Speciālisti.

Šajā mēnesī pie dakteres mums vairs obligāti nebija jāiet, jo pēc 6 mēnešu vecuma tas notiek katru otro mēnesi. Tā kā mēs drusciņ novirzījāmies no vakcinēšanas kalendāra, tad bijām pagājušajā mēnesī un tagad vajadzēja uz 10 mēnešiem. Bet, bija nepieciešama zīme uz baseinu, tāpēc tomēr pierakstījāmies un pie reizes nolēmām apmierināt mammas ziņkāri! Māsiņa bija atvaļinājumā, daktere samērīja, ka Miķelis ir pieņēmies svarā par nieka 80g (ko es norakstu uz nākamo sadaļu – attīstību!) un pastiepies par 0 cm! Šobrīd sasniedz 9300 g un 74 cm! Daktere parēķināja, ka Miķeļa optimālais svars gada vecumā būtu 10,5 kg (vadoties pēc dzimšanas svara!), ļoti interesanti kā mums izdosies ar šī plāna realizāciju! :) Tā kā jau atkal dakterei nepatika Miķeļa āda – trofika (daktere teica, ka Miķelis ir “irdens” :D) un, tā kā ap 9-10 mēnešu vecumu bērniem sākot trūkt visādas vielas, tad ieteica nodot asins analīzes un paskatīties kas notiek ar hemoglobīna līmeni. Nodevām un sagaidījām rezultātus, ka ar to ir viss kārtībā! Ir zemāki trombocīti, ko paskatīsimies dinamikā jeb laika gaitā, jo nobīde no normas ir neliela! Vesels tas mans mazais rutks, vesels!

Šajā mēnesī apciemojām fizioterapeitu, bet par to vairāk nākamajā sadaļā!

Attīstība.

Šis nu oficiāli tiek paziņots par Miķeļpelītes attīstības milzu lēciena mēnesi! Pagājušo mēnesi (kā es te tagad lasu, jo es neatceros, saprotams!) beidzām ar šūpošanos četrrāpus, gulēšanu uz sāna (jeb pirms sēdēšanas pozu) un celšanos uz celīšiem. Pēdējais arī bija starta punkts nākamajām izdarībām – sēdēšanai! Neliegšos – zinu precīzu dienu, kad nolēmu, ka tā ir pārliecinoši saprātīga darbība – 13.06.17 jeb 8 mēneši un 6 dienas :) Šo māku Miķelis atklāja ceļoties uz ceļgaliem, jo kaut kā jau lejā jātiek, kāpēc gan ne apsēžoties? Drīz vien Miķelis sāka sēdēt nepareizi jeb dibens atradās starp ceļgalos salocītām kājām. Gribēju ‘ierādīt’ kā tas būtu darāms pareizi, bet sapratu, ka nemāku! Vienkārši mēģināt izdabūt laukā kājas no dibenapakšas likās diezgan sadistiski, tāpēc nolēmu, ka jādodas pie mūsu fizioterapeites un jālūdz padoms! Tas, cik mazulīša galviņa ir gudra, ir prātam neaptverami! Pietika ar pāris parādīšanas reizēm, kad skola bija rokā un mazais cilvēks nu varēja daudz drošāk un biežāk apsēsties pareizāk! Pēc 2 ciemošanās reizēm pie fizioterapeita viņš jau gandrīz bija aizmirsis nepareizo sēdēšanu! Es paliku pavisam priecīga! Visu laiku gan iekšā dzīvojās doma par to, ka vajadzētu tā kā rāpot, rāpošana ir tik svarīga muguriņai, kad tad pienāks tā diena .. Gluži kā mani kaitinādams, Miķelis ik pa laikam paspēra pāris mazus, nedrošus un grīļīgus solīšus uz priekšu, bet tomēr nokrita kā pankūka, lai turpinātu ievainotā kareivja gaitas! Pēkšņi vienā dienā mazais kundziņš nolēma, ka tusēt uz ceļgaliem ir garlaicīgi, var taču pacelties augstāk un ta-dā – te nu viņš stāvēja visā savā godībā, pieturoties ar vienu roku (jo ar otru jāplātās, saprotams!) un smaidot! Es pat neatceros kas pirmais bija manā prātā, droši vien kāda doma par to, ka tā jau tas dzīvē notiek – jo vairāk lasi, jo vairāk interesējies, pēti un mēģini darīt  kā pareizāk un mazajam cilvēkam labāk, jo ticamāk, ka viņš parādīs, kur tu, mammīt, ar savām gudrībām vari iet! Bet skaidri zinu kas bija pirmais, ko pateicu – tā jau gan, Miķelīti, nevarēs, vispirms ir jārāpo un tad var celties kājās! Sacīts, darīts, mammīt – viņš ņēma un aizrāpoja (nu, gan jau, ka realitātē tas izskatījās pēc kaut kā diezgan pietuvināta tam, ko cilvēki mēdz iedomāties pie termina ‘rāpošana’). Es biju baigi lepna! Nē, nu tiešām, tā kā pāvene! Atkal neliegšos, ka esmu pierakstījusi precīzu datumu (jo kā tad es zināšu ko ierakstīt grāmatiņā!?:)) – 25.06.2017 jeb 8 mēneši un 2(+3) nedēļas jeb 1 nedēļa un 4 dienas pēc apsēšanās. Likās, ka nu mūsu dzīve sasniegs neizmērojamu laimi ik dienas, bet tā jau nemēdz gadīties. Klāt bija nākamā liksta – aizvien vairāk, biežāk un neapturamāk jaunais cilvēks gribēja celties kājās! Tā kā es jau iepriekš minēju, ka daudz lasu un interesējos par to, ko mūsdienās runā par mazuļu dzīvi, tad zināju, ka 8-9 mēneši īsti vēl nav tas laiks, kad priecāties un sist plaukstiņas par šo procesu, bet gan pārskatīt telpu, savus ieradumus un veidot interesantu vidi, lai bērniņš gribētu dzīvoties un darboties pa zemi, gribētu rāpot. Par laimi, mums ir tiešām forša fizioterapeite, pie kuras atkal aizdevāmies, lai kopīgi apspriestu ko nu darīt, kā nu būt. Jāpiezīmē gan, ka Miķelis ir diezgan attapīgs puika, viņš bija pareizi izdomājis KĀ vajag celties – ar vienas kājas spēka palīdzību, nevis pievelkoties ar rokām (un tādējādi taisot tonusu plecos!). Un arī kā tikt atpakaļ rāpus vai sēdus pozīcijā viņš diezgan ātri un diezgan labi apguva – sākumā salocīja vienu kāju un tādējādi laidās zemē, pēc tam izdomāja, ka var tuvināt vienu roku zemei un tā gūt atbalstu, vēl pēc tam izdomāja, ka var tuvināt dibenu zemei, kamēr sajūt būkšķi! :) Šobrīd ar kājās celšanos ir tā, ka es saprotu, ka apturēt es viņu nevaru, pat ja es izvāktu tukšu istabu, visticamāk, ka viņš aizķertos aiz gaisa un būtu augšā un plātītos, turoties ar vienu roku :) Bet esmu mēģinājusi dažādi iekārtot spēļu laukumiņu, veidot šķēršļus, pār kuriem līst (vai, piemēram, uz kuriem uzkāpt virsū un tad ar galvu pa priekšu piezemēties un tikt pie varena ziluma uz pieres!), vakaros tētis rāpo pa spēļu laukumiņu un, kas ļoti svarīgi – pultij ir jāstāv uz grīdas, nevis dīvānā :)

Mimis vispār šokā, kā paradis, guļ uz sava krēsla, a te pekšņi parādās maza, blonda galviņa ar mutīti, kas paveras spiedzienā un maziem, ātriem pirkstiņiem, kuri ātri vien ir aplipuši ar rižu kažociņu! Bet īstenībā Mimim nav par ko sūdzēties, jo pagaidām Miķelis par tuvošanos ziņo ar sirēnas cienīgu skaņu!

Vēl kāds jauks sasniegums šomēnes – Miķelis iemācījās dalīties (nokožas pats un pacienā tēti) :) (pirms apsēšanās, ja kas jeb 13.06.17, hihi).

Attīstības ziņā noteikti kādreiz ir dzirdēts ieteikums, ka jālaiž kopā ar bērniem, kas māk vairāk un bērniņš redzēs un mācīsies! Nevaru nepiekrist! Uz manu vārda dienu, kas ir 12.jūnijā, bija sanākusi pilna māja ar oktobrēniem, kas sēdējā, rāpoja, stāvēja, ēda, bļāva un smaidīja! Nepagāja ne divas dienas, kad Miķelis sāka sēdēt. Domājat sakritība !? Jāņos braucām ciemos pie Miķeļa labākā drauga Kārļa (kurš rāpo!), uzminiet ko Miķelis sāka darīt atgriežoties mājās!?

Šis lielais lēciens attīstībā ir pamainījis manas ikdienas gaitas, jo nu visur, kur es pa māju pārvietojos, man seko astīte! Un pat ja es aši, aši kaut ko gribu paņemt no istabas, aiznest uz virtuvi un tad kaut ko paņemt no koridora – pie trešās kustības, kurai netiek līdzi, sākas brēcītis! No otras puses – forši, ka ejot uz istabu, varu pasaukt “nāc” un wola – viņš nāk! Mājas darbos jau nu arī liels palīgs, kā izdzird veļas mašīnas dziesmiņu, tā mudīgi klāt – patīk gan iekraut, gan izkraut (jo tad taču katra drēbīte jāpakrata!), un mikroviļņu krāsns jāvaktē vai tā gaļa pa ātru neatsaldēsies un vēl tās gaismīnas cepeškrāsnī!!

Miedziņš.

Miedziņa tēma šajā mēnesī bija raiba kā dzeņa vēders! Jāsaka gan, ka esam uz pareizā ceļa, jo tādas trakas naktis, kad ceļās 10+ reizes, šķiet, ka nebija neviena. Standartiņā 2-3 celšanās reizes (baigi jau neceļos, jo nu jau labu laiku Miķelis guļ mammītei pie sāniem!), skaidri atceros, ka bija viena nakts, kad nepamodās (vēlu gan aizgājām gulēt). Kopumā sūdzēties nevaru! Sapratu, ka diezgan liela nozīme ir tam, cik kārtīgi ēsta vakara putra! Bija vakari, kad šo ēdienreizi izlaidām, tad naktī to varēju ik pa laiciņam sev pārmest!

Bet kādi mums ir rīti! Mīļie draugi, tā ir laime! Mazais cilvēks pamostas priecīgs, glaužas klāt kā kaķītis, smaida, un atkal atkrīt atpakaļ gultā, aizver acis un pieglaužas mammai un atkal smejas un atkal smaida! Un mamma murrā!

Miegs pastaigu laikā!? Kas tas tāds!? Viss taču ir tik interesants, īpaši tagad, kad var sēdēt un tik daudz ko redzēt!! Vairākas reizes pēc 3 pastaigas stundām, kad jau dodamies uz māju pusi, Miķeļpelīte izdomā, ka nu ir laiks pagulēt un, tā kā nesot dzīvoklī viņš noteikti pamodīsies un, tā kā ļoti gribas, lai tomēr kaut drusciņ paguļ, tad mammītei jāstaigā vēl un vēl! Tiešām vairākas reizes likās, ka kājas nokritīs! :)

Interesanti, ka kopš dienas, kad iemācījās rāpot, Miķelis sācis daudz labāk gulēt pusdienlaiku! Pirmajā dienā nogulēja 3h ratos! Es neatceros vispār nevienu reizi pēdējā pusgada laikā, kad tā būtu bijis! Ļoti neslikts ieradums šis būtu, cerams, ka uz palikšanu! Bezmiega laiku ratos lieliski glābj sausmaizīte Mario, tiešām ellīgi labs izgudrojums, pati kūst mutē, viss, protams, ir netīrs un saķepis, bet galvenais, ka bērniņš laimīgs! :)

Ņamma.

Šajā mēnesī sākām ēst gaļu – trusi! Manam vīram ir draugs, kurš audzē bio/eko/šmeko un tādus trušus. Ļoti izdevīgi, ja kas! :) Miķelim garšo, ja dodu pa gabaliņiem, ja biezenī iekšā, tad varu ēst pati! Šobrīd mēģinu dot dārzeņus pusdienās (ļoti slikti ēd), augļus launagā un putru vakarā. Citreiz dodu putru no rīta, pēc dakteres vizītes, kurā rādījās, ka ir neliela svara dinamika, to darīšu katru dienu! Ir dienas, kad ir patiešām liels slinkums gatavot jebkuru maltīti, bet ir arī tādas, kad sutinās trusis, tikmēr griežu ķirbi un bāžu ledusskapī un vēl paralēli vārās saldais biezenītis! :) Pats mīļākais ēšanas veids ir kad mamma vai tētis nogriež gabaliņu gurķa vai ābola un vienkārši dod rokās! Miķelis tad tā kā mazs smalcinātājkombainiņš nokož gabaliņus, izsūc suliņu un tad kombainiņš izdod atlikumu! Visu laiku kāds gurķis līp pie kājām pa māju staigājot:)

K.

Šī sadaļa, sākot ar nākamo mēnesi, tiek likvidēta! Tā kā mammu čatā jau sen neviena par to nerunā, tad, šķiet, ir pienācis laiks tam beigt pievērst pastiprinātu nozīmi! Liels, cilvēks, liela K :)

Mēs daram daudz un interesantas lietas arī bez atsevišķām sadaļām, kur tās ierindot! Bijām vienu reizi visi kopā vingrot – kamēr tētis ar Miķeli staigājās, tikmēr mamma skrēja stadiona apļus un vingroja, beigās gandrīz nobeidzos (varbūt tāpēc nekad neesam atkārtojuši, lai gan bija forši :)). Bijām ciemos Vecpiebalgā, tur ir fantastiska sunenīte, draudzīga un ‘droša’! Miķelis iemācījās atgaiņāties, ja negrib bučoties! Laidu zālē, lai tak jaunietis dodas jaunas prasmes iegūt (jā godīgi, tad jālaiž zālē, lai nepierod, ka dzīve ir lamināts!:)). Bija ļoti feina atpūta, katrā šādā ciemošanās reizē es pārliecinos, ka Rīga nav vieta mums. Rīga nav vieta, kur Miķelim augt lielam un stipram.

Aizvien, aizvien biežāk sēžam, skatamies uz Miķeli un domājam – pa kuru laiku viņš tik daudz ko ir iemācījies, kļuvis tāds gudrinieks, viltnieks un draugs! Pa 9 mēnešu laiku. Vēl vienu maģisku 9 mēnešu laiku!