Superbēbītes māmiņas blogs: 8.mēneša dāvana - pirmais zobs!

Kas to būtu domājis, ka laiks skrien tik ātri! Kādu laiku dzīvojāmies vietā, kur moderno tehnoloģiju atbalstošās iekārtas stāvot uz plauktiņa, krāja putekļus :)Bet nu atpakaļ ikdienā un jādzīvo tālāk!  Atpūtāmies pāris tūkstošu attālumā no ierastā! Par to kā mums veicās ceļojumā, lidojuma laikā un cik ļoti labi var vai nevar atpūsties kopā ar mazu bebi - kādā citā stāstā, šobrīd - aktuālais un karstais - 8 mēnesis ir atnācis ar dāvanu! Pirmais zobs ir klāt :) 

Vakar ciemojoties pie tēta slimnīcā ar mazo jaunkundzīti, smējām, ka vajadzētu tādā zīmīgā dienā tikt pie kārtīgas dāvanas un mans tētis mazajai cītīgi sāstīja, ka jādāvina mammai pirmais zobiņš :) Es tik smēju un teicu, gan jau, gan jau - kaut kad un tad jau būs visi reizē, jo kopš 4 menešu sākšanas gaidīt un visu laiku sevi tracināt ar domu, ka nu jau jābut, pēdējais laiks, es atļāvos par to vairs nedomāt un aizmirst! Vakar tad nu kopā ar opi, mazā runājoties, šķiet, uztvēra katru viņas virzienā raidīto teikumu. Jau sen zināju, ka tētim ir kādas spējas, jo ikreiz bērniībā, kad bijām saslimušas viņš ar savām rokām spēja noņemt temperatūru.. Bet, ka viņš zināja, ka tieši tajā brīdī pirmais zobs gatavojas ''šķilties'' es pat nenojautu, katru dienu pa reizei meitiņas mutē ielūkojoties! 

Aizbraucot no ciemošanās nekas neliecināja par to, ka mūs sagaida pirmie prieki un asaras par gaidāmo! pa dienu dzīvojāmies, mazā varbūt nedaudz pačīkstēja, bet norakstījām to uz meitiņas jauno niķi, neizlaist no acīm mammu un darīt visu, lai tiktu tieši viņas rokās! :) 

Klāt vakars un pēkšņi - histēriska raudāšana, kliegšana un nespēja mazo nomierināt NEKĀDĀ VEIDĀ! Nekas no iepriekš darītā nepalīdzēja. Sāku jau satraukties, vīrs ar kļuva tāds tramīgs, jo līdz šim ar visu tikām galā - pat ar vislielāko raudāšanu un niķiem! ņēmu mazo rokās, dziedāju, staigāju, runājos, mēģināju dot ēst, negribēja, žūžinājām, ucinājām, smējāmies un likām klausīties viņai tīkamas melodijas.. un ko tik vēl ne! Nekas nepalīdzēja! Es nezinu, kas man lika no guļamistabas doties uz viesitabu.. Likās, ka pastaigājot apkārt, paskatoties pa logu, ieraugot savus draugus suņus mazā nomierināsies - nekā! Autiņbikses nomainītas, vēders ar it kā pilns.. un tad es viņu noliku uz dīvāna un sadomāju paskatīties! Paskatīties vai nenāk zobiņš, kura nākšanu jau sen kā vairs negaidīju :) Bet tur tas bija - caurumiņš ar nedaudz asinīm un jūtams asumiņš! Spraucās ārā - nu gluži kā tulpes šobrīd puķu dobē pie loga! Bet tikai daudz daudz sāpīgāk! 

Meitiņa neļāvās mutīti aiztikt, kliedza, metāja rociņas, kājiņas, tad nācās teju ar varu viņai mutītē iesmērēt Kamistad smērīti! Pirmajā mirklī, protams nekas nenotika, bet tad - kad kopumā kādas 40 minūtes, ja ne visa stunda bija nobļauta, viņa beidzot sāka elpot mierīgi un ļāvās nomierināties! palīdzēja! 

Tā nu mēs visu nakti - cēlāmies ik pēc stundas, divām ar lielu kliegšanu un smērējām smērīti,, kaut kā to nakti galā tikām.. no rīta, protams - tas pats! Bet radās jau sajūta, ka smērīte vairs īsti nepalīdz un nevar jau ar viņu smērēt nepārtraukti! 

Šobrīd - prieks, ka izdevās mazo aizmidzināt - šķiet, ka tiek izgulēta negulētā nakts, jo nu jau 1.5 stundu ne pīkstiena, tomēr viņa modīsies un noteikti atkal bus grūti - un es mēģināšu izdomāt - kā palīdzēt! Lasīts dauz, un dikti, dzirdēts ar viss kaut kas, tomēr, tad, kad mirklis pienāks, šķiet, viss aizmirstas! 

Tādēļ - mīļās meitenes - padalieties ar savu pieredzi - kā Jūsu mazie pārcieta pirmo augošo zobu sāpes un kā Jūs viņiem palīdzējāt?? un cik ilgs vispār ir zobiņu nākšanas posms? 

Jau iepriekš saku paldies un cerams, ka tiksim uz strīpas un rīt Māmiņu kluba videotiešraidē varēsim smaidīt un parādīt žilbinošu smaidu :)