Superbēbītes māmiņas blogs: 7.mēnesis - meita māca mammu!

Lielais skrējiens pakaļ ''jaunumiem'' ir beidzies! Vismaz manā prātā ir ieslēgusies pauze vai kāds palēninātais režīms un es esmu pārstājusi visu laiku kaut ko gaidīt - kā tas bija līdz šim. Katra diena  grozījās ap to, ka sēdēju un pētīju, ko tad šodien jaunu mans bērns piedāvās! Gluži kā tādā cirka izrādē.

Jā, atzīstu, ka lasot citu māmiņu piedzīvojumus un sekojot līdz viņu bērniņu attīstībai arī es skatos uz savu mazo un gaidu - kad tad manējā sāks rāpot, iznāks pirmie zobiņi, apsēdīsies, ēdīs piena produktus utt utt.. Nomācoši, patiesībā! 

Šis mēnesis tiešām ir īpašs ar to, ka esmu atslābusi! Iedomājoties to nabaga bērnu, kura mutē mēģināju ielūkoties pirms mēneša vismaz 16x dienā, lai paskatītos vai tiešām vēl nenāk zobiņi :) Nez ko viņa par mani domāja :) 

Līna Grieta ir ļoti nosvērts bērns. Vismaz viņas skatiens rada tādu nopietnu iespaidu. Es skatos viņas lielajās, zilajās acīs un redzu tur, ne vairs mazu bebīti, bet jau domājošu un lielu bērnu. Interesanti. tieši šis mēnesis man ir kļuvis par vērošanas nevis došanas mēnesi.. Iedvesmojoties no citu mammu pieredzes esmu mainījusi ikdienas paradumus un prieks, ka tā. Līdz šim rotaļas uz grīdas bija jautras gan man, gan meitai, bet vienā mirklī es sapratu, ka viņai nemaz nemaz nepalīdzu iepazīt pasauli, bet iedodu viņai visu gatavu. Pienesu, nolieku, aiznesu, parādu.. Tagad vairs tā nedaru! Apsēdos uz gultas malas un ļāvu viņai darīt pašai. Cīnīties, lai tiktu līdz mantai, kas noskatīta, pašai paņemt un izpētīt. Tāpēc jāsaka paldies Māmiņu kluba mammām par idejām! Nu jau kārtīgi izpētīts viss, kas no koka - saliktu to visu groziņā un ļāvu meitiņai pašai aizkūņoties līdz groziņam un dabūt ārā to, kas tur iekšā! mantu sadalīšana pa krāsām un likšana lielākās un mazākās bļodās, raibo un čīkstošo mantu nolikšana citām reizēm.. Cik tas bija aizraujoši - vērot to kā mazā izdomā veidu kā mantas dabūt ārā! no sākuma mēģinājums izvilkt ar roku, bet neizdodas, jo groziņam malas augstas, pēc tam sajūta, ka mantas tiek hipnotizētas, beigu beigās sapratne par to, ka uzspiežoties uz groziņa malas, tas apgāzīsies un mantas pašas ripos laukā! Viņa bija tik priecīga un arī es. Priecājos par to, ka man pietika saprāta, lai ļautu to darīt meitai pašai! Viņa pati izvēlējas, kuru mantu vēlas izpētīt, ko pagaršot, ko paspēlēties, ko vienkārši aizmest prom - nevis darīt to, ko grib mamma, skatīties un spēlēties ar to, ko grib mamma! un vai es kādreiz būtu zinājusi, ka meitai vismīļākās ir koka mantiņas un tās, kas dzeltenā krāsā, ja patsāvīgi noliku viņai priekšā visu gatavu un viņa tajā mantu vājprātā vienkārši pazuda?! 

Laikam jau man kaut kur tas niķis sēž iekšā un jāturpina sevi audzināt, jo šis - iedot, izdarīt, pažēlot jau nav tikai pret mazo, bet arī lielo bērnu - pieķeru sevi pie darbības, kad nevis dēlam saku - palīdzēšu, bet tā vietā jau attopos mirklī, kad sēžu un daru viņa vietā, kamēr viņs sēž un skatās uz mani! (nemaz jau nerunājot par reizēm, kad viņš mācījās braukt ar riteni, skrejriteni un citiem pārvietošanās līdzekļiem. biju gatava skriet līdz, krist apakšā, ietīt paralonā un vispār - labāk sēžam dēliņ mājās vai ejam vienkārši pastaigāt!)Ak, māte, māte - tā tu bērnam nepalīdzi! Tieši pēdējā mēneša laikā mācos pakāpt to soli atpakaļ un ļaut pašiem.. un arī pati - skatos uz sevi, ne citiem! Jā - šajā mēnesī beidzot emocionāli nobriedu laika atvēlēšanai sev. 2x nedēļā dodos uz masāžu un parūpējos arī  par savu labsajūtu! 

Vēl šis mēnesis noteikti mums īpašs ar piebarojumiem. Sākām pamazītēm 6 mēnešu vecumā, bet nu jau esam nodzīvojušās tik tālu, ka mazā pa dienu pienu negrib praktiski vispār, atsakās un ēd ar gariem zobiem - tā vietā, kad piedāvā viņai ko rokās turamu vai ar karotīti - ēd gardu muti :) Daudz un dažādi dārzeņi, truša gaļa un dažādu veidu biezputru vārīšana, pāris augļi un rupjmaizītes zelēšana - mūsumājas jau pierasta lieta! mācāmies dzert ar snīpīškrūzi  - sākumā viss tecēja garām, meita nesaprata, kas tas ir un kāpēc tek mutē, nu jau zina un padzerās un jau parāda, ka vairs negrib ar roku pastumjot to prom! 

Brālis arī ir iemēģinājis roku māsas barošanā, jautri :) tomēr tētim tā barošana īsti nepadodas! Meita groza galvu, šad tad mēdz nošķaudīties tieši tajā mirklī, kad viņai mutē tiek ielikta karote ar ēdamo - un tad jau lieki teikt, ka viss, kas tajā mirklī ir apkārt, tiek pie savas pusdienu devas :) Bet pavisam labi, ka ir mums arī tāda suņu draudzene Čelsija, kura pusdienlaikā tiek ļoti gaidīta, jo vienmēr ir gatava izpildīt putekļusūcēja funkcijas, ja nu kaut kas izkrīt no mutes vai tiek iesmērēts piedurknēs :) Meitu tas tik ļoti sajūsmina, ka viņa skaļā balsī smejas un katru reizi jau gaida, kad suņu meitene nāks viņai palīgā!

Ir mums pati skaistākā Sniegbaltīte pasaulē - vienu dienu spēlējām šo spēli ar spoguli! Viņa smieklīgi pēta sevi.. it kā smaida, bet tā ar rezervi, jo īsti vēl jau nesaprot, ka skatās pati uz sevi! Nekas, spoguļošanās jau ar nekur nepazudīs! Vēl tiksim līdz kleitām, kurpēm, lūpukrāsām un skriešanas - šķiet tēta biedējošākajam brīdim! Bet neskriesim laikam pa priekšu! baudīsim ikdienu, kāda tā ir un ļausimies tai! 

Es pārkāpu sev pāri un palaidu tēti ar meitu vienus uz baseinu - sēdēju mājās un vibrēju, ik pa laikam likās, ka mazā blakus istabā ieraudas, gribējās ieet skatīties, zvanīt, prasīt.. Bet palaidu - un atbrauca abi priecīgi un laimīgi :) bērns vesels, tētis lepns, ka ticis galā! Mammai miers!Viss kārtībā!

Tad nu ja tāds mazs kopsavilkums- vārda diena nosvinēta, baseins iemēģināts, tētis nebeidz dievināt, brālis kļuvis par draugu, ziema beigusies un mamma atslābusi! Vienā vārdā sakot, labi,divos - miers mājās :) 

Sūtot harmoniju un mieru arī uz Jūsu mājām - šoreiz viss, mēs laižam vārtīties pa grīdu! un kāda istaba - ''gribu tikt pie suņu bļodām - tās izskatās tik interesantas'' - kaut ko līdzīgu tieši šobrīd noteikti domā Līna Grieta, mēģinot tikt pāri slieksnim uz virtuvi :) Nē, es tikai pasēdēšu blakus - laušu pašai cīnīties!