"Tev nu gan ir augstvērtīgs piens" /Mana ome/

Man ir paticis rakstīt un lasīt citu pieredzi par krūts ēdināšanas pieredzi. Tapēc savā ziņā priecājos par šo konkursu, jo tēma man ir tuva, un tiešām grūtības nesagādā uzrakstīt vēl kaut ko.

Šis ir mans iepriekšējais raksts par tēmu-

http://www.maminuklubs.lv/grutnieciba/uzvareta-gruta-cina-par-kruts-pienu-tagad-baudam-saldas-piena-upes-245603/

centīšos neatkārtoties, bet mēģināšu papildināt.

Pie viena no labākajiem un visnotaļ interesantākajiem komplimentiem-tev nu gan ir augstvērtīgs piens!-esmu nonākusi pēc diezgan grūtas cīņas, jo vieglāk jau toreiz likās iedot pudeli! Pēc telefonsarunas ar savu omi, es tik tiešām nonācu pie secinājuma, ka  noteikti man ir paveicies, un prieks par to, ka sākotnējo grūtību priekšā nepadevos!

Stāsts par manu kā vienu no mātes misiju-krūts ēdināšanu- aizsākās jau grūtniecības laikā, kad draudzenes mudināta devos uz S. Lases konsultāciju. Draudzenei piens pazuda 2. mēnesī, un man nez kapēc gribējās to visu attiecināt arī uz sevi. Redz, man jau noteikti tāpat būs, kaut dziļi sirdī jutu nepārvaramu vēlmi barot bērniņu ar krūti līdz gadam vismaz. Tādēļ viennozīmīgi biju par lekcijas apmeklējumu! Tur uzzināju par pozām, pareizu satvērienu, un galvenokārt jau guvu pārliecību par sevi. Mani vienmēr ir vadijuši vārdi, ka tikai 3% sieviešu piena nav. 

Dzemdību zālē jau pirmās stundas laikā meitiņa tika pielikta pie krūts. Godīgi sakot, man bija neliels pārsteigums par to, ka tā zīšana ir tik sāpīgs process. Maniem krūts galiem tas bij šoks. Vēl toreiz jautāju vecmātei, kas dzemdības pieņēma, vai tā tam ir jābūt. Un viņa man atbildēja:"Jā, tas ir tāpat kā seksa laikā, kad stipri tiek sūkti krūts gali!" Mēs laikam ar vīru esam ļoti maigi cilvēki, tapēc es tiešām nezinu kā tas ir. Vīrs bija klāt, kad šo jautāju, un viņš arī pasmaidīja par atbildi. Beigās protams izrādijās, ka es krūti biju ne tā iedevusi, jo mazā bija pamanijusies uzsūkt zilumu. Bet pieredze jau nāk ar laiku. Pirmo dienu slimnīcā piena nebija, mazā kreņķējās, gribēja zīst vislaik(tas ir viens no veidiem k;a bērni pārdzīvo dzemdības). Otrajā tas pats...un beigās tas viss vainagojās ar to, ka māsiņa iedeva piena maisijumu. Es tagad pie sevis pasmaidu, ka toreiz biju tik stulba(kaut iepriekš jau ta kā izglītojos šajā jautājumā, bet redz...paskrēja kaut kur garām tik svarīga informācija), un domāju, ka man tur nekāda piena nebūs, un bērnu vajadzēs vislaik piebarot ar piena maisijumu. Par to, ka trešajā dienā piens tikai parādās toreiz nezināju! Kauns! Tajā vakarā zvaniju vīram uz mājām, un teicu, ka bērns būs jābaro ar maisijumu, nav ko ēst,un man jāpērk visas tās tējas, lai veicinātu piena veidošanos. Un vēl jāpērk krūts uzgaļi, jo gali nav. Diezgan iespaidīgs saraksts ar visu ko, un nabaga vīrs, kurš aptiekā visas tās uzpariktes pirka(beigās izrādijās, ka gandrīz vai nevajadzīgas). Trešajā dienā biju RDZn pie krūts ēdināšanas konsultantes. Man un istabas kaimiņienei iedeva grāmatiņu par zīdīšanas Abc, apskatījās kā mums tur viss notiek, apskatīja krūtis, galus, un teica, ka bebis viņus izzīdīs uz āru, un , ka mums viss būs. Un tā arī bija! Trešajā dienā parādijās piens, un vēlāk krūts galus izzīda uz āru. Būtībā mana kļūda bija tā, ka es biju par maz informēta. Lai arī biju lekcijā, šo to vēl lasīju, bet nu redz kā-gadās arī tā! Pietam vēl mana kļūd bija tā, ka es bērnu māsas pa daudz galvā ņēmu. Viena man iedeva otrajā dienā trauciņu ar karotīti un teica, lai atslaucu tajā pienu, jo man nav krūts gali, un bērns grib ēst. Es tur varēju izdabūt ārā kādus 5ml, un viss. Tad viņa iedeva maisijumu bērnam. Es negribu teikt, ka tagad med. personāls ir nekompetents, bet pieļauju, ka tas viss ir tapēc, lai bērns tajā 3. dienā, kad mājās ir jābrauc, kontrolsvēršanās brīdī būtu labā svara pieaugumā, un varētu palaist mājās. Pieņemu, ka tā visa padarīšana ar trauciņu un karotīti bija ne tikai ekonomiskos nolūkos, bet arī nesekošana līdzi laikam, jo māsa bija gados, un bija acīmredzama agrāko laiku domāšana ar pāris mūsdienu iezīmēm.

Priecājos, ka man ir bijusi šāda pieredze, un tas viss ir rosinājis padziļināti interesēties par šo tēmu. Tapēc esmu veiksmīgi pārslimojusi rota vīrusi, saglabājot krūts ēdināšanu, piena sastrēgumus, mikrotraumas.

Kā mums iet tagad? Tagad viss ir lieliski. Es neteiktu, ka man būtu bijis jācīnas par katru piena lāsi, es teiktu, ka man drīzāk ir bijusi sliktāka pieredze pašas nezināšanas dēļ sākumā, un tādas traumas, kas, manuprāt, ir gandrīz katru barojošu māmiņu piemeklējušas(sastrēgums utt). Elizabete pirmo pus gadu ņēmās svarā par 1kg mēnesī. Tagad aptuveni stāv uz vietas svars. Līdz ar to arī tas vecmammas kompliments par piena kvalitāti. 

Mans rezumē-tas viss nav tik viegli kā izskatās, bet to ir to pūļu vērts! Lai jaunajām māmiņām izdodās, un meklējiet palīdzību, lasiet par šo tēmu.